| |
[Oct. 5th, 2009|01:29 am] |
skatījos 96tā gada uzmini nu raidījumus, atcerējos, ka gribu uzrakstīt grāmatu, bet vispār es iešu gulēt un vispār ir tas moments, kad gribas pateikt, ka i need a hug, bet nu jā. vispār vispārībā es mirdzinos un visādi citādi gaismojos, jo man ir laba sirds.
un es tiešām pateicu, ka i need a hug. bet man šobrīd laikam vajadzētu vēl ko uzrakstīt, lai tas tā neizceltos un kādam diezpas nesaliktos, ka es esmu kkāda nelaimīga vai vienkārši stulba depresīviķe, jo nesen, kad bijām pie vernera, kurš ir psihologs/psihoterapeits/whatever, tad sanāca, pildījām testu par personību pie līderpozīcijām dzīvēm sanāca nullīte, kas man nebija īsti pārsteigums un jā karoč tur kkas sanāca tā, ka man ir ļoti svarīgs apkārtējo viedoklis, kas ir baigi savādi, jo tā it kā ir, bet es to nepieņemu un baidos, jo baigi sanāk vilties gan sevī, gan citos. baigi vajag mācīties pohujismu.
un visfeinākais man šķiet, ka pirmoreiz mūžā tikko pierakstīju savas domas pilnīgā brīvplūsmā, kā rezultātā sanāca diezgan daudz kontrukcijās nepareizi teikumi nu tā un mana gramatika tā iesakso vairs nejūtos droša par nevienu savu komatu, bet elīnai plūmei es to neteikšu, jo es gribu viņai palīdzēt gatavoties latviešavalodas eksāmenam un es tikko iedomājos, ka kāds draugos varētu atrast elīnu un aizsūtīt viņai linku uz šito manu ierakstu un tad viņa vairs negribētu, lai es viņai palīdzu, kas man liktu justies nez vairs netikīpašai latviešuvalodas gramatikā kā reāli arī ir, bet man patikās domāt, ka es izceļos kā jau jebkuram mazam pusaudzītim un es jūtos tieši kā pusaudzis, tā pa vidu kkur iestrēgusi (pusē) tīņu gadiem un pieaugušo dzīvei |
|
|
