Vispirms par nakti, kas bija pirms es uzzināju par Deivida Bovija nāvi.
Pusmiegā es redzēju ta ne sapni, ta ne vīziju, ka pie manis atnāk kāds sievieškārtas gars. Gars bija noraudājusies, ķērās man apkārt, visu laiku atkārtoja, ka "ir noticis kaut kas šausmīgs". Viņa bija pārbiedēta, nezināja, kas tagad notiks, kā tagad tālāk būs. Viņai kaut kā ļoti pietrūka, vai kāda. Viņa teica, ka ir mana māsa, ka pieder pie tās pašas cilts, kur es, un mūsu ciltī ir noticis kaut kas briesmīgs.
Aizmigu, sapņoju kaut ko sliktu un briesmīgu, bet palika tikai sajūta, neko konkrēti neatceros, un tad es pamodos, piegāju pie datora un uzzināju.
Pirmajā brīdī tā it kā nekas, bet dienas gaitā man arvien vairāk sāka likties, ka man krūtīs ir izrauts caurums, pa kuru plūst projām viss, kas man svarīgs. Vilka uz raudāšanu. Un kaut kā ļoti, ļoti pietrūka.
Dīvaini. Es DB vienmēr esmu cienījusi, esmu lasījusi par viņu un dziesmu lirikas, uzskatījusi, ka viņš ir izcils cilvēks, bet, piemēram, viņa mūzika man ir patikusi fragmentāri. Šis tas jā, šis tas nē. Jā, es esmu viņu pat kaut kādā veidā mīlējusi, kura meitenīte tad nemīlēja izspūrušo karali apspīlētajās biksēs? Bet tomēr... es nebūtu domājusi, ka man tas tik šausmīgi sāpēs, izpostīs man dvēseles mieru. Tas taču nav man personīgi pazīstams cilvēks un viņa daiļrade tāpat paliks ar mani, lai arī vairāk nekas klāt nenāks.
Bet tomēr. Tā tukšuma un trūkuma sajūta bija pārsteidzoši mežonīga un spēcīga. Tā nepārgāja, nē. Arī, klausoties Blackstar albumu, man likās, ka dvēseli velk pa nāsīm ārā. Es nekad nebūtu domājusi, ka kādas slavenības nāve, nu, izņemot vienu, mani varētu tik šausmīgi satriekt.
Bet tā sajūta izbeidzās šonakt.
Izbeidzās, jo pats mūsu cilts karalis atnāca un aizveda mani uz Marsu. Vispirms uz Antarktīdu nākotnē, kur viņš bija sabūvējis izklaides parku, un pēc tam uz Marsu. Paņēma mani aiz rokas un aizveda uz Marsu, un teica:
"Šeit mēs kopā uzcelsim visu, ko vēlamies".
*
Pie Dieva, es tiešām sajutos īpaša. Vienreiz es patiešām un no sirds sajutos īpaša. Patiesībā pat vēl īpašāka kā toreiz, kad Džims Morisons man spēlēja dziesmu uz rudzupuķēm, par lociņu izmantojot smilgu.
Un ja nu patiešām es piederu pie kādas garīgās cilts, kuras karalis bija un laikam arī ir Deivids Bovijs? Vai tāpēc, ka viņš ir slavenība, lai tas būtu kaut kā tizlāk?
Nē. Tas bija ļoti jauki. Un tagad man ir miers dvēselē. Es tikai ceru, ka viņš tā izvadāja arī to pārbiedēto māsu, kas pie manis bija atnākusi sapnī, stāstot, ka ir noticis kaut kas šausmīgs mūsu ciltī.
Mēs uzcelsim visu, ko vēlamies, vispirms Antarktīdā, un pēc tam uz Marsa. Un pēc tam droši vien uz pašas Saules.
Pusmiegā es redzēju ta ne sapni, ta ne vīziju, ka pie manis atnāk kāds sievieškārtas gars. Gars bija noraudājusies, ķērās man apkārt, visu laiku atkārtoja, ka "ir noticis kaut kas šausmīgs". Viņa bija pārbiedēta, nezināja, kas tagad notiks, kā tagad tālāk būs. Viņai kaut kā ļoti pietrūka, vai kāda. Viņa teica, ka ir mana māsa, ka pieder pie tās pašas cilts, kur es, un mūsu ciltī ir noticis kaut kas briesmīgs.
Aizmigu, sapņoju kaut ko sliktu un briesmīgu, bet palika tikai sajūta, neko konkrēti neatceros, un tad es pamodos, piegāju pie datora un uzzināju.
Pirmajā brīdī tā it kā nekas, bet dienas gaitā man arvien vairāk sāka likties, ka man krūtīs ir izrauts caurums, pa kuru plūst projām viss, kas man svarīgs. Vilka uz raudāšanu. Un kaut kā ļoti, ļoti pietrūka.
Dīvaini. Es DB vienmēr esmu cienījusi, esmu lasījusi par viņu un dziesmu lirikas, uzskatījusi, ka viņš ir izcils cilvēks, bet, piemēram, viņa mūzika man ir patikusi fragmentāri. Šis tas jā, šis tas nē. Jā, es esmu viņu pat kaut kādā veidā mīlējusi, kura meitenīte tad nemīlēja izspūrušo karali apspīlētajās biksēs? Bet tomēr... es nebūtu domājusi, ka man tas tik šausmīgi sāpēs, izpostīs man dvēseles mieru. Tas taču nav man personīgi pazīstams cilvēks un viņa daiļrade tāpat paliks ar mani, lai arī vairāk nekas klāt nenāks.
Bet tomēr. Tā tukšuma un trūkuma sajūta bija pārsteidzoši mežonīga un spēcīga. Tā nepārgāja, nē. Arī, klausoties Blackstar albumu, man likās, ka dvēseli velk pa nāsīm ārā. Es nekad nebūtu domājusi, ka kādas slavenības nāve, nu, izņemot vienu, mani varētu tik šausmīgi satriekt.
Bet tā sajūta izbeidzās šonakt.
Izbeidzās, jo pats mūsu cilts karalis atnāca un aizveda mani uz Marsu. Vispirms uz Antarktīdu nākotnē, kur viņš bija sabūvējis izklaides parku, un pēc tam uz Marsu. Paņēma mani aiz rokas un aizveda uz Marsu, un teica:
"Šeit mēs kopā uzcelsim visu, ko vēlamies".
*
Pie Dieva, es tiešām sajutos īpaša. Vienreiz es patiešām un no sirds sajutos īpaša. Patiesībā pat vēl īpašāka kā toreiz, kad Džims Morisons man spēlēja dziesmu uz rudzupuķēm, par lociņu izmantojot smilgu.
Un ja nu patiešām es piederu pie kādas garīgās cilts, kuras karalis bija un laikam arī ir Deivids Bovijs? Vai tāpēc, ka viņš ir slavenība, lai tas būtu kaut kā tizlāk?
Nē. Tas bija ļoti jauki. Un tagad man ir miers dvēselē. Es tikai ceru, ka viņš tā izvadāja arī to pārbiedēto māsu, kas pie manis bija atnākusi sapnī, stāstot, ka ir noticis kaut kas šausmīgs mūsu ciltī.
Mēs uzcelsim visu, ko vēlamies, vispirms Antarktīdā, un pēc tam uz Marsa. Un pēc tam droši vien uz pašas Saules.