Ehh, smarža vēl mulsina manas smadzeņu šūnas un liek izšķīst krēslā un necelties. Jo nevajag. Jo neprasās. Ir labi tāpat, ar apziņu, ka tepat vien ir. Ar apziņu, ka nekas nav apsolīts, bet tieši nerakstītie solījumi dod plūstošo mieru. Tāda niecīga aukliņa, kurā esam iesieti, tomēr pārraut to neviens negrasās, varbūt tāpēc, ka nemāk.. bet varbūt tāpēc, ka nevēlas. Pasaule jau tādēļ vien šķiet jēdzīgāka, ja tev ir absolūta brīvība kā kaķim, varot staigāt, kur pašam tīk, bet tu atnāc un saritinies. Klēpī un siltumā mīļāk.