kas tik te nenotiek -

Domāju par datorspēļu attīstības nākotni, vispār štruntīgi salīdzinājumā ar sapņiem, kuriem nevajag nekādus jaunus dzelžus. Vēl bija agrs un nafig vēl celties, tāpēc vēl nolēmu slidināties pa fantāzijām. Bija interesants posms, kad paša stimulētās fantāzijas pēkšņi iegūst itkā pastāvīgu konsistenci un pats kļūsti par dalībnieku. Salīdzinājumam gluži kā ar tām stereoskopiskajām kartiņām - attēls pēkšņi paliek skaidrs un dzīvs. Tā nu pamodos savā imaginārajā istabā - pilns ar visādām drazām, pačekoju pa logu - nu bet protams, pāris koku vietā tagad tur ir amazones džungļi ar tropisku migliņu, jā, glīti. Bet es tomēr vēl nolēmu padarīties pa istabu telekinētiski dancinādams šķiņķi (psc aprobežotība). Vēl bija daudzkas, bet eh vajadzēja ātrāk pierakstīt

Lietderīgi nakts klusumā pie sveces nedomāt vispār neko.