A mind-made-body -

kontrastam: šodien izlasīju viedokli, kas runā pretī manējam. īss ieskats:

Kā morālists – puritānis vai anti-puritānis – atšķir seksu, lai radītu pēcnācējus, no seksa, lai gūtu baudu, Barts nošķir rakstniekus, kas raksta par kaut ko (ar šo Sarts apzīmēja rakstnieku), no īstiem rakstniekiem, kas neraksta par kaut ko, bet vienkārši raksta. Šo uzbāzīgo skaidrojumu darbības vārdam rakstīt Barts uzskata ne tikai kā pamatu prasmei izteikties, bet arī kā brīvības modeli. Bartam tas nav pieņēmums, ka rakstīšana iedarbojas uz kaut ko ārpus tās pašas (tiecas uz kādu sociālu vai morālu mērķi), kas padara literatūru par pretošanās instrumentu un apvērsumu, bet gan rakstības kā tādas praktizēšana: pārmērīga, rotaļīga, sarežģīta, izsmalcināta, jutekliska – valoda, kas nekad nevar pārstāvēt pastāvošo varu.
Barta uzslavas literatūrai, kas ir netendencioza, brīva aktivitāte, vienā ziņā raksturo viņa politiskos uzskatus. Viņš iedomājās literatūru kā nepārtrauktu tiesību uz individualitāti aizstāvēšanu; un tiesības beigu beigās ir tas, kas attiecas uz politiku.

Sūzena Zontāga.

tagad iešu gulēt, un šis citāts man vēl ir stipri jāpārdomā. kā tad tur ir, kā smejies. tas par politiku, tas daudz ko izskaidro. mana personība, kuras pamatā ir ticība Dievam, nejūt nepieciešamību pēc "nepārtrauktas tiesību uz individualitāti aizstāvēšanas". tā apšauba individualitātes tiesības uz pastāvēšanu. iespējams, tieši tāpēc man godīgāk būtu nerakstīt.