Dienas prieciņi - Latgale again

Urrā, es piedalījos statistiķu ekskursijā! Un tā bija gandrīz tieši tāda pati, kā tā, kurā es devos vasarā. Tikai kvalitatīvāka. Pats galvenais, es beidzot tiku uz Velnezeru! Un pamērcēju tajā ķepiņu un apmīļoju Velnezera kaķi. Tad vēl mēs bijām kaut kādā Raiņa muzejā, kur es drusciņ paspēlējos ar Raiņa māsas klavierēm, kas skanēja visnotaļ ļoti dīvaini, bet valdzinoši. Tad... mēs bijām Aglonas bazilikā, kur es neko jaunu neievēroju, toties maizes muzejs gan sevi parādīja pilnīgi citā gaismā. Šoreiz un mums nekliedza, bet bija pat galdu uzklājuši, viskautko stāstīja par maizi un baroja ar traki garšīgu putru, maizi, protams, tēju, ābolkūku, un, neiztrūkstoši, šmakauciņu. Tas nav hronoloģiski, bet kamēr visi gāja uz leļļu muzeju, es pastaigājos pa Preiļiem un jutos gandrīz kā vietējais. Un tur bija Latvijā mazākā baznīciņa ar tikai 9 vietām. Iepriekš par tādu pat nenojautu. Pēdējais laikam bija keramiķis Ušpelis, kurš mums parādīja savu krāsni, gludekļu un seno ieroču kolekciju, smalki izgreznoto tualeti un ļāva pirkt savas māllietas. Vēl bija ļoti ilgs brauciens ar autobusu, kuru es, tā kā man blakus neviens nesēdēja, pavadīju klausoties mūziku un guļot. Daudz.