AKMENS
Akmens daudzās kultūrās, ievērojot tā ilgmūžību un izturību, simbolizē dievišķo varu. Klāt vēl bieži nāk novērojums, ka no dažiem akmeņiem iespējams izšķilt dzirkstis, citi ir nokrituši no debesīm (meteorīti) vai arī tiem ir īpatnējas formas.
Pirmajā cilvēces attīstības posmā akmeņi bija galvenais materiāls, no kā izgatavoja darbarīkus un ieročus, kam acīmredzot bija nepieciešamas zināšanas par materiāla kvalitāti. Paradums no lieliem akmens blokiem būvēt sakrālas celtnes (megalītu būves, piemēram, dolmenus, akmens apļus, akmens bluķu alejas) ir plaši izplatīts, un tā pirmsākumi meklējami ap 6000 g. pr. Kr.; sal. menhīrs. Vairākos mītos no akmeņiem radās pārdabīgas būtnes vai pat cilvēki (grēku plūdi). Senajos Austrumos akmens bija dieva klātbūtnes zīme, tam upurēja dažādus šķidrumus vai iesvaidīja ar eļļu un asinīm. Līdz ar to tas kļuva par altāri (Bētēla, "Ēla nams", Dieva nams). Arī atsevišķiem akmens krāvumiem (Kerkurs Ziemeļāfrikā, Obo Centrālajā Āzijā) ir reliģiski simboliska nozīme. Dabas veidota, cilvēka neapstrādāta akmens bluķa novērtējums atrodams Otrajā Mozus grāmatā (20, 25), kur teikts: "Bet ja tu Man taisīsi akmens altāri, tad tu necel to no cirstiem akmeņiem, jo, ar dzelzi strādājot, tu to apgāni." Tādēļ stipri ticīgajos jūdos, Jeruzalemes tempļa greznība izraisīja dusmas (R. Arons, 1973).— Sengrieķu mītos akmens ieņem augstākā dieva vietu; dievu valdnieks Krons (Saturns) baidījās, ka dēls viņu nosviedīs no troņa, tāpat kā viņš pats reiz bija savu tēvu Urānu kastrējis un atstūmis, tādēļ Krons aprija savus bērnus. Taču viņa sieva Gāja ietina autiņos akmeni; Krons (sal. arī Hrons) to aprija, bet zēns Zevs varēja uzaugt drošībā un vēlāk pieveikt savu tēvu. Akmeni, ko Krons izspļāva, Zevs vēlāk uzstādīja Delfos, kur to iesvaidīja ar eļļu, pārklāja ar vilnas tīklu un godāja kā omfalu (zemes nabu). Grieķu teikā par grēku plūdiem dzīvs palikušais cilvēku pāris Deikalions un Pirra no akmeņiem — Mātes Zemes kauliem — pārmestiem pār plecu, izveidoja jaunu cilvēku cilti kā aizstājēju plūdos noslīkušajiem iepriekšējā laikmeta cilvēkiem. Simbolikā īpaša nozīme ir dārgakmeņiem, kas izceļas ar krāsu, spīdumu un cietību, tomēr kā būvmateriāls vērā ņemams ir arī akmensbluķis (kas kļūst par stūrakmeni). Brīvmūrnieku simbolikā neapdarinātais "raupjais akmens" bija mācekļa grāda simbols, kam bija jākļūst par apstrādātu akmeni, lai iekļautos lielajā humānisma tempļa ēkā.
Šī simbolika radusies no viduslaiku domu būvēm, kurās akmens apstrādei bija ierādīta nozīmīgākā vieta. Velvju noslēgakmeņos bieži iekaltas akmeņkaļu meistaru zīmes, kas atgādina rūnas. Kristīgajā simbolikā akmeni bieži saista ar seno jūdu nāvessodu — nomētāšanu ar akmeņiem, kam pakļāva Dieva zaimotājus, proti, attēlojot pirmo mocekli Sv. Stefanu, retāk — gleznojot grēku sūdzētāju Sv. Hieronimu, kurš par nožēlas zīmi sit sev pa krūtīm ar akmeni. No "akmeņiem" ķermenī (žultspūslī, nierēs, urīnpūslī) palīdzējis dziedināt Liborijs no Paderbornes, kuru attēlo kopā ar grāmatu, uz kuras uzlikti trīs akmeņi. — Alķīmijas simbolikā "gudrības jeb filozofu akmens" (la-pis philosophorum) ir meklējumu ceļa galamērķis, ar kura palīdzību parastos metālus var pārvērst zeltā.
Akmeņiem (arī akmens troņiem) senajās kronēšanas ceremonijās bieži bijusi ievērojama nozīme; uzskatīja, piemēram, ka akmens, ja tam pieskaras īstais karalis (Senā Īrija), skaļi iekliedzas. Šis "zinīgais akmens" stāv Taras pilsētas pakalnā, un to dēvē par Falu vai arī varoņa Fergusa failu (sal. lin-gams). Vēl divi citi akmeņi Tarā pēc nostāstiem stāvējuši tik tuvu viens otram, ka nav bijis iespējams starp tiem izbāzt roku (Blocc un Bluigne). Ja akmeņi atzinuši kādu vīru par nākamo karali, tad tie pašķīrusies un ļāvuši viņa ratiem izbraukt cauri. Ja kāds braucis Falam garām, tad akmens berzies gar riteņu asi un visi klātesošie izdzirdējuši spalgo skaņu (A. un B. Rēsi, 1975). Akmeņi, starp kuriem bija spraugas vai starptelpas, tika izmantoti kā "ielienamie akmeņi", un cilvēks, kurš spiedās tiem cauri, simboliski maģiskā nozīmē nomauca no sevis slimības un citas kaites. Slidakmeņi ar iekaltiem slidceliņiem tautas ticējumos kalpoja kontaktmaģijai, kad, galvenokārt sievietes, ar pliku pēcpusi pa to nošļūcot, pūlējās uzņemt sevī "Mātes Zemes kaulu" auglības spēku un domāja, ka atbrīvojušās no neauglības. Līdzīgā nozīmē arī daži aizvēsturiski dolmeni (milzu akmens kapenes) Bretaņā tika uzskatīti par "karstiem akmeņiem", kas dod spēku uz tā sēdošo neauglīgo sieviešu klēpim. Akmens "svelme" simbolizēja vairošanās spēju vitālo enerģiju. Akmenim piedēvēja spēju uzkrāt sevī zemes spēkus un nodot tos tālāk cilvēkiem, kuri tam pieskaras. Sal. lija. — Milzīgu izmēru akmens kapenēm, kā raksta sen-vēstures pētnieks K. Narrs (1979), "no vienas puses, noteikti piemīt nosliece uz monumentalitāti, bet no otras, — izturība un stiprums, un nebūtu jābrīnās, ja tās orientētas uz pagātnes un nākotnes paaudžu sasaisti. Megalītu arheoloģiskie pieminekļi, kā to var konstatēt, bieži liek izjust dzīvu saistību ar mirušajiem, iespaidīgu senču kultu, tādēļ dažreiz savstarpēji saistīta sakrālo apgabalu, sanāksmju laukumu un megalītisko kultu celtņu ierīkošana".
AKMEŅI AR IEDOBUMIEM
Akmeņi ar iedobumiem, akmens bluķi vai dabiskas klintis ar bļodveida iedobumu vai bedrīti, bijuši ļoti nozīmīgi daudzos senlaiku kultos. Iedobes var simbolizēt mātes klēpi, tādēļ, vēloties bērnus, tajās meta akmentiņus, kā tas, piemēram, bija parasts Senajā Ķīnā. Ja akmentiņi palika iedobumā, tad vēlēšanās noteikti piepildījās. Citu tautu kultūrā bedrītes akmeņos, bieži maldinoši apzīmētas par "caurumiem", simbolizēja aku vai avotu, no kura izplūst auglību nesošs ūdens, vai arī vēja muti (bretoņu ticējums noteica, ka sievietēm ar āmuriem jāsit aizvēsturisko akmeņu padziļinājumos, lai aizdzītu bezvēju un zvejas laivas varētu doties jūrā). Iedobes klinšu bluķos kalpoja arī šķidrumu upurēšanai vai no tām izkasīja akmens putekļus, ko — akmens ilgā mūža dēļ — uzskatīja par ārstniecisku līdzekli. Līdz ar to neiespējams kļūst viennozīmīgs šo akmeņu simbolikas skaidrojums. Tā kā lēzeni padziļinājumi akmens bluķos varēja izveidoties arī dabiskā ceļā koku sakņu drupinošās iedarbības rezultātā klinti apņemošajā zemes kārtā, tad ne visi tautā par upurakmeņiem dēvētie iedobju akmeņi patiešām ir pirms-kritietības laika kultu liecinieki. Tomēr tautas teikās tie jo bieži saistās ar priekšstatiem par "pagānisku cilvēku upurēšanu" un tiek runāts par asins vannām un asins upurakmeņiem. Tas tikai pierāda, cik dziļi iesakņojusies ticība asins maģiskajam spēkam un akmenim kā mūžsenu rituālu norises vietai. Ja iedobju akmeņi arī kalpoja šķidrumu uzņemšanai, tad šie šķidrumi drīzāk bija piens vai ūdens, nevis asinis. — Iedobumu izkalšanu akmenī mēģināja skaidrot arī ar zvaigznāju atveidošanu klintīs, taču tam līdz šim pārliecinošu pierādījumu trūkst. Vienkārši simboliski maģisku kultu pieminekļi daudzās vietās varēja rasties arī bez vēsturiska kopsakara.