A mind-made-body -

esmu nenormāli noguris no bezsakara.
no savējā, un, jo īpaši - no jūsējā. piemēram, ir tāda jaunā literāte, kaut kāda Krivade, palasīju viņas publikāciju krājumu. izcils bezsakara piemērs: http://agnese.livejournal.com/13078.html#cutid1. bezsakaru neattaisno nedz tas, ka tas ir stilīgs, nedz tas, ka emocijas raisošs vai labi uzrakstīts. pat ne tas, ja pa vidu ir daža pārdomu vērta lieta kā, piemēram, par dzīvi, kas nesarec, tomēr kopumā - tukšums. vajadzējis uzrakstīt un uzrakstīts, jūtams ne vien tas, ka nav ko teikt, bet tas, ka pats autors ir jutis, ka viņam nav ko teikt.
rakstīt var tikai tad, ja ir ko teikt. cilvēka dzīvei ir jābūt ar jēgu. es tikko atteicos no diviem piedāvājumiem, pat lūgumiem "kaut ko uzrakstīt". vienā gadījumā man trūka sistemātisku zināšanu dotajā jautājumā, kad uz to norādīju, man teica - lai rakstu brīvo apziņas plūsmu. respektīvi, bezsakaru. tādēļ atteicos. otrā gadījumā jau pats uzdevums bija stilīgs bezsakars, kā arī, man tika piedāvāts rakstīt tikai tādēļ, ka visi augstvērtīgākie bija atteikušies, un "reāli nav, kam prasīt". nē. tas, ja tu vari operēt ar valodu, tas ir tikai pats pamats. tā ir vidusskolas izglītība, nu un tad, ja lielākā daļa neprot rakstiski izteikties. tas vien, ka tu to proti, nedod tev tiesības ne uz ko pretendēt. ir nepieciešams kas cits - tēma, kompetence par šo tēmu, kaut kas, kas nav "pats", bet kas ir zināšanas par "citu", vai spēcīgas emocijas vai pārliecība attiecībā uz "citu". Ar "pašu" ir par maz, un tā sauktā "pašpietiekamība" - tukšuma seja.
jūs varētu teikt, ka "tēma" ir konstrukcija, ilūzija, smilšu kūka, ko cep cilvēka prāts, izmisis un vientuļš vispārējā nenoteiktībā, stāvēdams plūstošo smilšu līdzenumā. jā, tā tas patiešām ir, bet ir arī tā, ka jebkas uzrakstīts jau pats par sevi ir reportāža par šādu smilšu kūku. līdz ar to - tam ir jābalstās uz kaut ko izdomātu. vispārējo nenoteiktību drīkst arī nereportēt, paldies. to mēs visi tāpat labi pazīstam.