(bez virsraksta)

« previous entry | next entry »
30.. Apr, 2014 | 03:52 pm

Laukā ir skaista diena, kamēr manī tumšā pievakarē ledains vējš nopūš peļķē sapuvušai sēnei cepuri.
Nu labi, man ir savi krenķi par ko krenķēties.
Un es sev gandrīz ik pāŗstundas apsolu, ja vieni no tiem nepiepildīsies, tad es darīšu to, kļūšu tāds, nedarīšu šito un nekļūšu šitāds.
Riebīgie horoskopi melo, maitas. Kur tad ir tie bonusi, kuriem jābūt, kad saule ieiet manā zīmē, ko? Huiņas visas vienmēr ir pēc pilnas programmas, a tas labais tikmēr viena šķipsniņa vai divas. Negroibas jau spļaut liktenim acīs, bet pašlaik tāds rūgtums iekšā. Jātiek ar sevi galā.
Iedzert? Neiedzert?
Un kur ir mans draugs, kura zvanu es gaidu?
Un kādēļ no manis novērsās draugs, kura zvanu vairs negaidu?
Un tā jo dienas es attālinos, kļūstu svešāks, laikam arī nelaimīgāks.
Skaudri apjaušu, ka tie trūkumi, kas bija pirms gadiem neko daudz nav mazinājušies un jauniegūtais ir tik trausls un nekonkrēts un pa lielam nekur neliekams. Un es esmu apmulsis un es nezinu ko es gribu. Vismaz ko es negribu, es zinu.

Eh, tādas paēdušas viduvējības pārdomas miera laikā.

Link | Komentēt | Add to Memories


Comments {0}