Diena patīkami vēsa. Ja vēl nebūtu tā murrājošā kaķa ap 6.30, varētu pat iedomāties, ka man ir atvaļinājums.

Trenniņš sevi attaisno. Pleci un seja mazliet sāp pēc vakardienas saules, tomēr ne tik daudz, lai traucētu vingrot (kā pagājušā nedēļā). Stāvas šausmas pārdzīvoju dušās pēc trenniņa. Saunā sēž meitene, kura ļoti sevi nemīl. 1.70 varētu būt un, manuprāt, 38 kilogrami. Manī rada izbrīnu, kā tāda joprojām staigā. Un vēl cenšos rast izskaidrojumu, kāpēc viņa šēz pārmaiņus saunā un skalojas ledusaukstā ūdenī. Vienīgais, ko spēju izsmadzeņot, viņa joprojām grib sajust, ka ir dzīva. Sarunāta tikšanās ar draudzeni. Viņa ir pilnīgs pretstats iepriekš aprakstītajam skeletam (atvainojos, seja viņai bija pat ļoti apaļīga :)) Draudzene i 1.55 gara un šobrīd sver 67 kg. Spriežam, ka līdz dzemdībām savus 70 viņa sasniegs. Tad pie blakus galdiņa apsēžas izdzīvojusī būtne no dušām, pasūta kafiju un uzpīpē. Ģērbta barbie rozā. Tomēr manā izpratnē joprojām monstrs. … diena tiek veltīta mājas uzkopšanai. Ar kaķi šis ir visai sarežģīts process. Kad putekļi noslaucīti, veļa izgludināta, grīdas uzkoptas un mēsli izmesti, abas jūtamies tik nogurušas, ka liekamies diendusā. Lietus pakšķinās pa palodzi. Noguļam līdz pusastoņiem.
Vakarā vēl aizstaigāju līdz Māsai. Kā izrādās – noklausīties, kā es duračka esmu. Pārsteidzoši, cik neuzkrītoši viņai izdodas mani apvainot. Prom ejot nosolos, ka tagad viņu līdz nākamā gada februārim centīšos nesatikt. Sajūtos kā bērnībā, kad brīdī, kad viņa vairs nespēja mani ieinteresēt ar savu “iešanu skolā”, viņa man nopirka plastmasas maisiņu 23. trolejbusa galapunktā pa 3 kapeikām (vērtīgs ieguldījums), un teica, ka tagad man būšot skolas soma un man sestdienas rītos vajadzēs pie viņas iet mācīties. Spriežot pēc tā, ka savu bērnību atceros kā laiku, kad viņa blakus istabā tēloja skolotāju (stāvot pie gludināmā dēļa un klapējot to ar koka lineālu (30 cm), kamēr lineāls sašķīda drumslās, un saucot “Klusumu, klusumu klasē”) savām lellēm, es toreiz uz viņas mācībām kaut kā netiecos. Arī šoreiz nosolos spītēties un nepakļauties viņas provokācijām (ka man būtu jāiet velosipēdistu kursos un jākonkurē ar 13-gadīgo Sabīni/Sintiju??/) Viņa vēl paspēj man ieknābt ar paziņojumu, ka man esot vajadzējis uzprasīt dzimšanas dienā sev guļammaisu. Noriju krupi un pie sevis klusībā priecājos, ka izdevām man no ķiveres izvairīties. To tad nu arī paturu prātā, ka nebūšu es kā lohs uz ielas ar ķiveri bez riteņa. Lai gan, kas zin, varbūt uz nākamajā jubilejām man izdotos no viņas izspiest arī ceļu sargus un taurīti. Līdz tam gan, tiesa, man pa pagalmu ar kasku galvā vajadzētu skriet ar pašas radītiesm trokšņiem, biedējot gājējus ar “trin, trin”, un kādus “īpaši nepaklausīgos” ar “tū-tū–tūūū”. Mamma gan mani mierina, ka nav ko tur daudz saskumt par sarkano ķiveri. Ja es ļoti gribot, varot dabūt arī dzeltenu – bomžiem tādas izgāztuvēs dodot, lai viņus, atkritumus šķirojot, nesaspiež. Saku, ka ja man ir iespēja bomžu ķiveri dabūt, es gribu tādu ar lampiņu (kā ogļračiem), kas tumsā spīd.