Kādu laiciņu iepriekš tapa raksts par "Dobeļu" vēsturi. Tagad nedaudz papildināšu, bet vispirms pļāpas par ko citu.
Kaut kad arī sākšu skenēt dažus dokumentus par Dobeļiem. Šonedēļ apciemojām Rojas Zvejniecības muzeju. Tur darbojas mana bijusī skolotāja no Kaltenes sākumsskolas laikiem. 2. klasē bija audzinātāja. 1996. gada 1. septembrī katrs no klases dabūja draudzības saiti (aproce). Solīja mums arī iemācīt taisīt, jo pasniedza rokdarbus, bet laikam aizmirsās. Viņa mums mācīja arī matemātiku, kas tolaik man vēl ļoti patika (vien vidusskolā slinkuma dēļ šis tas sāka nepatikt). 3. klasē viņa aizgāja no skolas, tad arī mateni un rokdarbus mācīja citas skolotājas. Nu un tā Rojas muzejs man nedaudz palīdzēs izstādes veidošanā priekš kvalifikācijas darba (vai kursa darbs/diplomdarbs?) koledžā. Sarunājām, ka aizvedīsim kādus dokumentus, fotogrāfijas no Dobeļu mājām, lai viņi saskenētu. Bet, nu kā izrādās nav te nekāda sakara ar zvejniecību.
Tātad par mājām. Ēku obligatoriskās apdrošināšanas apliecībā norādītas 9 ēkas, kas apdrošinātas no 1941.g. 1. janvāra līdz 1942.g. 1. janv.
Dzīvojamā ēka uzbūvēta 1900. gadā; ārsienu materiāls - betona kleķis
Kūts - 1880; akmens
Malkas šķūnis - 1880, koks
Labības šķūnis - 1889; jaukta materiāla (laikam akmens + betona kleķis, varbūt koks), palikušas drupas pēc nodegšanas.
Kalte - 1889; akmens
Klēts - 1901; koks
Cūku kūts - 1909; akmens
Pirts - 1920; koks
Šķūnis - 1860; koks
No šīm ēkām saglabājušās kūts, dzīvojamā ēka, cūku kūts un drupu veidolā - labības šķūnis
Šo māju vietā esot bijusi cita saimniecība, šķūnis, kas uzbūvēts 1860. gadā varētu būt vienīgā ēka, kas bijusi pirms Ernests Lēnbergs (kapos apglabāts kā Lembergs), tantiņas Irēnas Šteinbergas vectēvs, šeit ieradās no Ārlavām un sāka būvēt jaunās mājas.
* 1944. gadā Valdemārpils virsmežzinim lūguši būvkokus nodegušā labības šķūņa būvniecībai. Acīmredzot kokus nedeva, nepārdeva, šķūni neatjaunoja.
Tolaik šeit vēl bija Upesgrīvas pagasts.
Kaut kad arī sākšu skenēt dažus dokumentus par Dobeļiem. Šonedēļ apciemojām Rojas Zvejniecības muzeju. Tur darbojas mana bijusī skolotāja no Kaltenes sākumsskolas laikiem. 2. klasē bija audzinātāja. 1996. gada 1. septembrī katrs no klases dabūja draudzības saiti (aproce). Solīja mums arī iemācīt taisīt, jo pasniedza rokdarbus, bet laikam aizmirsās. Viņa mums mācīja arī matemātiku, kas tolaik man vēl ļoti patika (vien vidusskolā slinkuma dēļ šis tas sāka nepatikt). 3. klasē viņa aizgāja no skolas, tad arī mateni un rokdarbus mācīja citas skolotājas. Nu un tā Rojas muzejs man nedaudz palīdzēs izstādes veidošanā priekš kvalifikācijas darba (vai kursa darbs/diplomdarbs?) koledžā. Sarunājām, ka aizvedīsim kādus dokumentus, fotogrāfijas no Dobeļu mājām, lai viņi saskenētu. Bet, nu kā izrādās nav te nekāda sakara ar zvejniecību.
Tātad par mājām. Ēku obligatoriskās apdrošināšanas apliecībā norādītas 9 ēkas, kas apdrošinātas no 1941.g. 1. janvāra līdz 1942.g. 1. janv.
Dzīvojamā ēka uzbūvēta 1900. gadā; ārsienu materiāls - betona kleķis
Kūts - 1880; akmens
Malkas šķūnis - 1880, koks
Labības šķūnis - 1889; jaukta materiāla (laikam akmens + betona kleķis, varbūt koks), palikušas drupas pēc nodegšanas.
Kalte - 1889; akmens
Klēts - 1901; koks
Cūku kūts - 1909; akmens
Pirts - 1920; koks
Šķūnis - 1860; koks
No šīm ēkām saglabājušās kūts, dzīvojamā ēka, cūku kūts un drupu veidolā - labības šķūnis
Šo māju vietā esot bijusi cita saimniecība, šķūnis, kas uzbūvēts 1860. gadā varētu būt vienīgā ēka, kas bijusi pirms Ernests Lēnbergs (kapos apglabāts kā Lembergs), tantiņas Irēnas Šteinbergas vectēvs, šeit ieradās no Ārlavām un sāka būvēt jaunās mājas.
* 1944. gadā Valdemārpils virsmežzinim lūguši būvkokus nodegušā labības šķūņa būvniecībai. Acīmredzot kokus nedeva, nepārdeva, šķūni neatjaunoja.
Tolaik šeit vēl bija Upesgrīvas pagasts.