snie · ka

laiks spiež - dzīve vienkāršojas. Izmetu pa diviem gadiem piekrautās audumu kastes, kam tā arī nebiju pieķērusies, tikai ik pa laikam izvilku pačamdīt pakrāmēties un ielocīju skici ar kleitu vai jaku. Izmetu arī kolāžu materiālus, dažs labs žurnāls valkājies līdzi pa visām manām lokācijām pat kopš vidusskolas. Es papīru nekad nevaru vienkārši izmest. Izcilāju katru atgriezumu, ieskenēju piemiņai un tikai tad spēju atvadīties. Liels darbs izdarīts, izmetu visu, visu līdz pēdējam.

kalendārā konstatēju caurumu apmēram kuršu kāpas lielumā, braukšu aizpildīt. Kā Munte rakstījis, atvaļinājums bīstams solis, pēc tā vairs negribēsies atgriezties. Bet neko vairs.

darba sakarā šobrīd piedzīvoju tādu kā ticības krīzi. Nespēju izteikt vārdos, kā sāku domāt, tā gribas mesties zemē, iegrimt zālē un sapūt. Ceru atrisināt ar vēl vairāk darba, haha, un uz vasaru iejūdzos vēl vienā slodzē. Vilcienos šurp-turp braukādama, taisos izlasīt četras grāmatas un uzrakstīt teoriju noslēgumam. Vēliet man veiksmi.