Rossini, Forē un Mediņš šodien patiešām bija ar mani. Fantastiska ir sajūta, kad pasniedzēji tevi aizstāv un arī, ka izprot situāciju (ticiet man, manā augstskolā adekvātu cilvēku patiešām nav daudz.. kaut gan ir sajūta, ka arī citās iet tā pašvaki). Liekulis ir tas, kurš saka, ka citu novērtējums viņam nav svarīgs. Uz to nav jābalstās, bet atsevišķos brīžos tas IR vajadzīgs. Prieks arī par paveikto. Sāku atcerēties, kā tas ir - patiesi priecāties par to, ko esi izdarījis. Lietas sāk grozīties uz pavisam labo pusi, pārmaiņas būs, tas nu ir skaidrs. Laba koncertmeistare man jau ir, tagad vajadzētu tā kā vokālo pedagogu. Domu spēks nedarbojas? Un kā vēl darbojas :) |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |