ludza -

vecums nenāk viens. nē. mans vectētiņš burtiski izdziest. un nevis pamazām, bet strauji. pārāk. un tu gribot negribot iemācies visu par pamperiem, barošanu ar karotīti, siešanu pie gultas. un mani nepamet sajūta, ka es vecumu pat gribot nevarētu izprast. tur ir tik daudz klusuma un nopūtu. tik daudz mazas, niecīgas lietas, kas aizņem visu dienu - gājiens uz veikalu pēc olām, ābolmaizes cepšana, krāsns iekurināšana, ruļļu uztīšana. un tā viņi dzīvo. viņi dzīvo tā - eksistējot. jo nekas netiek izdarīts vairāk nekā nepieciešams. tikai tik, lai nodzīvotu dienu. nu varbūt vasaru, ja ierēķina dārza iekopšanu, apkopšanu.

un daudz domas par nāvi. kādreiz mans tēvs teica - ja mēs būtu jaunāki, bet ar mūsu pieredzi... veciem cilvēkiem ir apbrīnojama spēja domāt par nāvi absolūtā mierā. kādreiz jau mēs visi tur nonāksim, viņi saka.

ārā šodien skaisti. silti un skaisti.