 |
|
|
|
|
|
|
Starp citu, mani Tu neuzvarēji... Mēs pārtraucām spēlēt pie 4 gājiena, jo sākām skatīties filmu... :p Takā nelecies!!!
Cilvēks nenomirst no kkā tāda... Kapēc Jūs visi meklējat problēmas tur kur to nav??!! Jūs čīkstiet pie sīkumiem, pat nepadomājot, ka varētu notikt daudz kas ļaunāks... Jo Jūs visi esiet pārāk egoistiski, vēlaties, lai Jūs žēlo, jo nesaprotiet dzīves patiesās vērtības un patieso skaistumu... Jūs vienā mirklī sakiet, ka mīlat kādu cilvēku, bet nākamajā mirklī Jūs mīlat jau kādu citu!!! Tā ir vērtība? Tas ir normāli? [es neko nerunāju par attiecībām, kuras vnk ir jo cilvēki ir svarīgi un vajadzīgi viens otram...] Bet nejau tas, ka Tu pēkšķi mīli, cilvēku pat lāgā nepazīstot, un otrā mirklī vairs nē, ieraugi jaunu saldumiņu un pēkšņi Tu jau mīli viņu... un ko tad, ja kkas nenotiek tā kā vajag?! Tu sacel ap sevi tādu sāpju jūru, it kā tas būtu pasaules gals... Stulbi... Tā ir tikai viena lieta no miljoniem, kas varēja notikt, kas varētu notikt, un kas vēl var notikt... Tu palaid garām visu skaisto, patieso un tiešām dzīves dāvanu, jo Tu spēj koncentrēties tikai uz kko vienu... Bet nemaz neapjaut, cik pasaule ir dārga... cik daudz Tu vari zaudēt savas muļības pēc...
P.S. Piedod par atklātību!!!
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Tu taču pati padevies (atteicies spēlēt)... līdz ar to uzvara... jo skatījāmies filmu + tava izcili noturīgā uzmanība tev parādītu tavu patieso vietu. Tu pazīsti mani es nelecos. Man nav nekā šausmīgāka par subjektivitāti. Vendeta mazulīt, vendeta. Domājies mani labi pazīstam- atkal maldies.Neaizmirsties... Ginta. Neaizmirsties ļoti. Nedod man iemeslu likt tev justies muļķīgai. To tev lūdzu mūsu draudzības vārdā... JO kas nu reiz ir par daudz, tas ir par daudz (šī replika attiecas uz tavu kometāru nevis uz mana ieraksta Polārais pavasaris saturu). Zini tev jāmācās daudz, tāpat kā man... PAzemību... pazemību. Kas tu vispār tāda esi, lai tagad man mācītu, kas pareizi un kas nē... Kurš deva tev tiesības tagad mani šaustī un tiesāt ar subjektīvās patiesības rīkstēm? M? Tu vispār apzinies, ko tu tagad dari? Lūdzu, nedod man iespēju pierādīt savas dažādās ciniskās domas un uzskatus attiecībā par sieviešu solidaritāti un vēl daudz ko citu. Vēl muļķīgāku un ironiskāku tavu komentu padara fakts, ka tu esi pilnīgi visu saputrojusi... ironiski :D . Šajā sakarā tu raksti daudz skaitlī. NEbeidies ja raksti atklāt tad raksti atklāti tu gati- param param. Savādāk jūtos kā tāds šižiks, kurš izbēdzis no narkoloģiskā dispansera... - ok tas ir sūds salīdzinājumā ar nākošo. Citēju:"Grincha:Jūs visi esiet pārāk egoistiski, vēlaties, lai Jūs žēlo, jo nesaprotiet dzīves patiesās vērtības un patieso skaistumu." NU sāksim ar to ka mēs visi Grinča esam egoistiski, līdz nelabumam, līdz mielēm. KUrš tev tagad teica, ka mani vajag žēlot. Zini dārgā esmu izgājis visiem sūdiem cauri viens pats- 3. gadus dzīvoju teju viens- tāpēc lūdzu atkal nestāsti, ka mani vajag žēlot. JA būtu vajadzīga žēlastība- tā arī būtu pateicis vai arī visticamāk būtu iestājies baptistu draudzē vai kādā sektā... Biju cerējis, ka tu par meni esi augstākās domās- izrādās ka ne. MAns lielums slpējas tajā faktā, ka man nav vairs bail lai atzītos, ka mani ir sūdīgi, ka man sāp. UN nejau tas ka Evita mani pameta, bet sāp iemeslu šķietamais trūkums.. LŪk tas man sāp. Tas sāp, ka viņu un visas parējas (cik tad nu tādu ir "daudz") vienmēr mīlēšu- ar tādu mīlestību ar tādām mīlestības izpausmes formām, kuras tev šķitīs nepareizas. Pats trakākais Ginta ir zini, kas? Tas, ka es ierakstā "Polārais pavasaris" centos visus apkārtējos brīdināt... pārāk daudz kas ir mainījies manī... bet tu savā visdegunībā un bērnišķīgajā piegājienā pofigs par smalkjūtību utt. vienkārši brien tālāk. Tas ieraksts bija veltīts visiem jums. Jo jūs visi man esat dārgi un es negribu kaut kādas stūlbības dēļ tagad nīsties... es gribēju pasargāt jūs. Bet tev protams bija jādara tieši pretējais- tev bija jārunā un jāatbild uz šo tematu šādi. Būtu labāk paklusējusi un ļāvusi visam aiziet.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
"Manu patieso vietu" - cik Tu vari pūd pretīgs... Necel sevi tik augstu, jo zemu kritīsi, smagi zemu... [es es palīdzēšu...]
Es neklusēšu tikai tapēc, ka kāds to vēlas... Tieši pretēji, tagad ir pats labākais pirklis Tev to visu teikt... ar cerību, ka Tu varbūt ieklausīsies...
Man Justies Muļķīgai? Nop... To Tu diemžēl nevari izdarīt, jo Tu nesaproti neko no tā, ko es daru, ko es saku un kā rīkojos, jo Tu mani nepazīsti pat nedaudz... Bet Tu esi kā arvērta grāmata, kuru var lasīt... Man nav jāmācās pazemība, es netaisos neviena cilvēka priekšā zemoties, neviena... Bet es neesmu tāda muļķe, kā Tu, kas, kad labs draugs vēlas palīdzēt, Tu to uzskati par mācīšanu... Es ieklausos savos draugos- īstajos draugos... Un mācos no viņu vārdiem... kļūdām...
Ja vēlies, esi un paliec, kāds esi... Bet nebrīnies, ka to meiteņu daudzums, kuras Tu varēsi saukt kaut par "grābekļiem" būs daudz... Jo Tu jau necenties kaut nedaudz mainīties... Kaut nedaudz, lai nebūtu vēlme Tevi ienīst, vai vnk nicināt...
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
