P. Koelju "Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju". PIrmais.
« previous entry | next entry »
Feb. 3., 2009 | 08:24 pm
/ Dažkārt cilvēku pārņem skumjas, no kurām nav iespējams izbēgt, - viņš sacīja. - Tad mēs saprotam, ka esam palaiduši garām dienas dāvāto brīnuma mirkli, ka dzīve ir novērsusi no mums savu brīnumaino vaigu. Tādos brīžos jāieklausās bērnā, kas mēs reiz bijām un kas joprojām mūsos mīt. Šis bērns zina, ko nozīmē brīnuma mirkļi. Mēs varam noslāpēt viņa raudas, bet nevaram apklusināt viņa balsi. /