cité interdite
« previous entry | next entry »
Oct. 18th, 2007 | 10:57 am
mūsu kopgājiens no sarkandaugavas caur kapiem atnesis man jokainu sapni - es pat nezinu, kā lai to izstāstu, no kuŗa gala lai ķeŗos klāt.
mēs gājām pa tumšām, slapjām ielām, kādu tai ceļa posmā nemaz nav - tā bija kaut kāda slepenā rīga, kaut kāda aizliegtā teritorija, kur var ieklīst tikai nejauši, tikai uz brīdi. meklēdams to neatradīsi, jo tā nav iezīmēta kartēs.
un es nesu tavu trīsgadīgo, pagurušo bērnu, juzdams savos gaŗajos matos un uz pieres viņa siltās rokas - tās čamdījās, ieķērās, turējās. šī atbildības nasta mazliet nospieda skaustu, bet bija tik labi, tik labi, ka manī burtiski ielija tāda bezvārda laime - liega un melodiska (tādas arī nemaz nav), un pasaule noklusa, smagums pagaisa - visos luksoforos mirgoja dzeltenā gaisma, visi ceļi bija vaļā.
mēs gājām pa tumšām, slapjām ielām, kādu tai ceļa posmā nemaz nav - tā bija kaut kāda slepenā rīga, kaut kāda aizliegtā teritorija, kur var ieklīst tikai nejauši, tikai uz brīdi. meklēdams to neatradīsi, jo tā nav iezīmēta kartēs.
un es nesu tavu trīsgadīgo, pagurušo bērnu, juzdams savos gaŗajos matos un uz pieres viņa siltās rokas - tās čamdījās, ieķērās, turējās. šī atbildības nasta mazliet nospieda skaustu, bet bija tik labi, tik labi, ka manī burtiski ielija tāda bezvārda laime - liega un melodiska (tādas arī nemaz nav), un pasaule noklusa, smagums pagaisa - visos luksoforos mirgoja dzeltenā gaisma, visi ceļi bija vaļā.