Vienmēr jau liekas, ka tas jau var notikt tikai ar citiem nevis ar mani, bet par visu pēc kārtas.

Vasarā dzīvoklī paradījās skudras. Melnās dārza. Tās pa lielam bija visur, bet nekur konkrēti. Tā es tiku pie skudrām. Pēc laiciņa ievēroju, ka tām īpaši iepaticies uz palodzes augošais baziliks. Skraida pa turieni, kaut ko ņemās, bet neizskatās, ka ēstu nost. Tad es nopirku indi (mājiņas). Tovakar lija lietus. Atceros to skatu, ka joka pēc aizgāju paskatīties, kas pie tām mājiņām darās. Ieslēdzu telefona lukturīti un tur viņas visas bija. Nopietni vienlaicīgi varēja redzēt droši vien kādu piecus simtus skudru, kuras gāja no cauruma zem palodzes līdz indes mājiņām uz grīdas. Mājiņām daudzkaitlī tapēc, ka ieraudzījis to skudru kvantumu noliku vēl vienu, jo likās, ka ar vienu nepietiks.

Tā es lietainā vasaras naktī tiku vaļā no skudrām. Tagad padomājot, to droši vien var nosaukt par genocīdu.

Šajās brīvdienās lidināju ārā jau sen nokaltušo baziliku, kurš man par pāsteigumu bija ellīgi lipīgs ta itkā būtu noklāts ar sīrupu. Palodze bija lipīga. Puķu pods bija lipīgs. Un manas rokas bija lipīgas pēc visu šo priekšmetu aiztikšanas. Paga paga, baziliks sīrupu neražo - nodomāju. Sāku pētīt palodzi un nonācu pie orhidejas, kura arī bija lipīga. Ziedi gaiši, bet uz tiem tādas kā kārpas (nejaukt ar karpām, jo tās ir zivis). Vienu no tām "kārpām" uzmanīgi pārdūru ar siera nazi un kiškas pašķīda uz visām pusēm.

Un tā, mani dārgie draugi, es uzzināju, ka esmu ticis pie jauna mājdzīvnieka - bruņutīm, par kurām nekad iepriekš nebiju dzirdējis un nebiju redzējis. Patiesībā šis fakts izskaidro lipīgo palodzi un galu galā arī skudras, kuras bija atvērušas pašas savu utu fermu.

Iedzersim par to, lai kāds man izskaidro kā no tiem mošķiem tikt vaļā, jo orhideja tomēr zied ļoti skaisti jau kādu pusotru gadu no vietas.

P.S. Es labāk nestāstīšu kā uz fiksu roku tiku vaļā no kādiem 90% riebekļu ar līdzekļiem, kas tobrīd bija pa rokai, bet gribētos zināt kā normālā gadījumā jārīkojas.