aptumšotā versija - patriotisma skaņas

es domāju, ka mans patriotisms pēc īsas un vieglas slimības ir beigts, bet tā vis nav. tas reizēm ļoti reti atdzīvojas un ne saukts, ne aicināts, ir klāt.

piemēram, vakar secināju, ka patriotisms neskan latvijas himnas garlaicīgajās, noturīgajās skaņās (2x), kas varbūt ir daudzu supposedly svinīgu pasākumu glābiņš (iedomājieties, kā nemuzikālās mutēs skanētu "balts ir akāciju palags"). patriotismam nav skaņas. patriotisms manī uzplūst kā silts urīns, kad no jāņa rozes dzeltenā maisiņa (tāds man viens vienīgs) izvelku un uzvelku futbola krekliņu valstiskās krāsās.

izmisīgā pēršanās pa futbola laukumu atgādina cīņu par latviešu nācijas izdzīvošanu - grotesku, protams. mani ķer brutāls bumbas sitiens pa galvu - acu priekšā viss top sarkans, tad balts, tad atkal sarkans. vainīgais pēc brīža atraujas ar bumbu starp kājām - dievs nav mazais bērns.

futbols vispār ir vērtīga spēle. man jau bija tādas aizdomas skolas laikā. es tomēr jūtu, ka necīnos ar pilnu atdevi. mēs, starp citu, uzvaram.

mēs uzvaram latviešus, jo es spēlēju pretinieka komandā.