ir brīži, kad gribas kliegt un izraudāt visas iekšas sausas. gribas lamāt visus, ka nekas nenotiek tā kā plānots. un kliegt, un ruadāt, un izkliegt visu, kas esi bijis un jebkas būtu bijis.
un ir brīži, kad tīri vai jābrīnās, ka TAS TOMĒR IR NOTICIS! par spīti visiem, par spīti tev pašam, par spīti apstākļiem. daži pasaules notikumi kaut ko pavirzījuši, kāds tauriņš Aļaskā nopirdies un tādēļ ar mani notiek tā vai citādi. tādēļ citi cilvēki domā tieši tā un ne savādāk. un viss notiek. and i mean VISS!
bet varbūt tomēr tā stunda baznīcā ar mācītāja pārmetošo skatienu. varbūt. nez. lūgšanas? es taču agrāk nekam tādam neticēju. tie, kas mani agrāk pazinuši, zina, ka mani ne par kādu naudu nevar piedabūt iet baznīcā. un nu? es? jā, es. eju. gan ne pilntiesīgi vēl. bet eju. kad sanāk laika. bet eju. bet laikam jau kāds augšā arī aizlicis kādu vārdiņu par mani. tāpēc šodien tomēr notika tas, kas notika? iespējams.
vēl tikai 2dien ar vienu šefu parunāt, ar otru sazvanīties. un vēl. pats smagākais. vēl dažiem pateikt. par visu informēt. būs smagi. es ceru, ka mamai sliktāk nepaliks. tas viss, uz ko es ceru. pārējās brūces sadziedēs laiks, attālums un lietiski pierādījumi, ka es varu izdarīt un panākt to, ko vēlos un neviens man neaizliegs neko vai liks darīt ko citu!
viss. arlabunakti, MANA RĪGA! un paldies Gunitai;)