drudzis un stabiņš sitas 38, ieslēgusies dzīvoklī es divas dienas dzīvoju starp segu un palagu kā starp aukstām, bet joprojām kraušķīgām tostermaizēm, katra kustība izraisa drupačas un skrāpējumus ar tabletēm zem mēles, kā ledenēm, ir visu laiku auksts un acis sāp, neko neēdu, jo negribas un nav jau arī ko... un pie sevis atkārtoju.... Protège-moi de mes désirs, Protège-moi
..man šķiet ja vien es rīt pamodīšos sāksies jauna dzīve., bet tad es iedzeru miega tableti un aizmiegu un redzu visus šos krāšņos sapņus, kā hundertwassera gleznas un man to jauno dzīvi nemaz negribas. tāda paštīksmināšanās, flirts ar savu apātiju, kas pašaj jau riebjas.
kā man vispār riebjas visi tie depresīvie cilvēki un arī visādi tur pozitīvi domājošie „cilvēciņi” arī riebjas.
aizveru acis un braucu mašīnā un skatos uz sevi no malas, mati pinas vējā, es atlaižu sajūgu un papēdis ieslīd gāzes pedālī kā asināts nazis sviesta radziņā, līdz galam, līdz galam, līdz galam un es smejos, tādiem krāšņiem homēriskiem smiekliem.
Cilvēki stāsta, ka infekciju var izārstēt ar infekciju, tikai vajag zināt precīzu devu, es arī tā domāju, man tikai vienmēr bail pārdozēt, lai nesanāk vēl sliktāk. bet mamma saka, ka cilvēks slimojot tikai tad, kad jūtoties nelaimīgs, mamma ir ārsts, viņa zin labāk.Mūzika: rothko -truth burns |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
