| |
[26. Apr 2006|21:05] |
Eksperimentā izmantotie dzīvnieki (albino žurkas) tika pakļauti 0,2mT magnētiskajam laukam ar ļoti zemu frekvenci 50Hz. Šādas intensitātes magnētiskie lauki rodas, piem., ap augstsprieguma elektrības līnijām. Lielākajā daļā normatīvajos aktos magnētiskais lauks 50-60Hz, 1-1,6 mT tiek norādīts, ka max pieļaujamais homogēnais lauks, kurā var ilgstoši uzturēties, neradot nekādu kaitējumu organismam.
Četras dzīvnieku grupas: A grupa neatradās magnētiskajā laukā, B grupa atradās 15 dienas un C,D 30 dienas. Kā jau redzams att. A grupai nebija nekādas izmaiņas, taču C,D grupu dzīvniekiem ļoti labi redzamas eritrocītu membrānu deformācijas, ņemot vērā to ka D grupas asins paraugi tika ņemti un analizēti 30 dienas pēc atrašanās ML, tad šo "jaundzimušo" eritrocītu morfoloģiskās izmaiņas, jau liek secināt par asinsrades orgānu disfunkcijām.
(Fadel M.Ali et. al.,Effect of 50Hz,0.2mT MF on RBC properties and Heart Functions of Albino Rats, Bioelectromagnetics 24:535-545(2003))
Personīgi es par šīm tik labi, uzskatāmi redzamajām sarkano asins šūnu izmaiņām, kas tika novērotas šajā eksperimentā, ļoti satraucos. Pamatīgi satraucos. Man nepatīk nekādas asins sastāva maiņas. Tas parasti ne pie kā laba nenoved, vismaz pēdējoreiz, kad man paziņoja, ka manā asinīs ir nenormāli pavairojies limfocītu un monocītu skaits, kāda ļauna vīrusa ietekmē, es apraudājos. Pēc tam vēl trīs nedēļas slimnīcā palaikam paraudāju. Tāpat vien, par savām sabojājušamies asinīm, iekaisušajām aknām, liesu un limfmezgliem, kas bija piedzīti pilni ar nevajadzīgu asins šūnu simtiem. Un stulbi, kam man jādzīvo visu turpmāko dzīvi ar domu, ka tas ļaunais vīrus aizvien sēž manos nervu pinumos, paslēpies no killeru šūnām, un es tur neko nevaru padarīt. Vienīgais mierinājums, ka 85% pasaules iedzīvotāju arī viņš sēž, tajās nervu šķiedrās paslēpies.
Jo vairāk lasu, jo vairāk mani pārņem domas, ka tas taču ir nopietni. Es sāku jau domāt, ka savus bērnus, ja man kādreiz tādi būs, nelaidīšu datoram ne tuvumā un televizors noteikti nebūs manā mājā. Es viņus ar varu dzīšu uz mežu, pie jūras, uz laukiem skriet, lēkāt, braukt ar riteni, peldēt, slēpot jeb dēļot, vienalga ko, ka tik prom. Un likšu lasīt grāmatas, rakstīt ar roku, griezt, līmēt, veidot, zīmēt, ķēpāties nevis spēlēt datorspēles. Un tas nekas ja viņi lauzīs roku, saskrāpēsies ar zariem, nokritīs un apdauzīs ceļus. Labāk tā nekā notrulināties un saindēties morāli un galvenais arī fiziski, izaugt ar nespēju koncentrēties un mācīties. Un tas nekas, ja viņi izaugs par maziem meža dīvainīšiem, es pati esmu dīvainītis, ne meža, bet gan pagalma dīvainītis, un tam nav ne vainas. Pagalma tāpēc, ka mani vecāki agrāk man ļāva spēlēties tikai pagalma robežās. Man un maniem spēļu biedriem paliekot vecākiem, pieauga arī tām atvēlētā teritorija līdz pat vairākiem kvartāliem. Taču drīz manus vienaudžus sāka vilināt nopietnākas spēles telpās – kafejnīcās, spēļu zālēs, bāros, bet mana apgūtā teritorija aizvien palika pagalms. Līdz uzradās draudzene, nu tādā draudzene ar lielo ”D”. Tad mēs pārvācāmies uz mana dzīvokļa virtuvi un kļuvām par „virtuves tējas strēbēju principu” dīvainīšiem. Mums bija kaudze ar principiem, par visu, ar ko mūsu būtnes vien saskārās. Un principi bija nopietna lieta - tie tika klasificēti un pieņemti, anulēti un apgāzti. Nevarēja tā vienkārši pieņemt jaunu principu, to vajadzēja pieņemt un iesvētīt svinīgi, ar tējas dzeršanu. Un atkāpjoties, vai atzīstot, ka kāds princips vairs nav aktuāls, tas bija nopietni jāpamato. Un tad vienā mirklī viss mainījās. Apjausma, kas tas īsti bija par notikumu, nav viennozīmīga, drīzāk tā bija vairāku notikumu sakritība. Un tagad vairs nav ne virtuves, ne principi, tie sen visi ir tik nebūtiski un aizmirsti. Un man šķiet, ka pati esmu kaut kur pazaudējusies, nu tāda - bez vārda vai kāda piekabināma apzīmējuma. Vieglāk jau ir ja tu vari piekabināt sev kādu apzīmējumu, lai būtu lielāka nojausma, kas tad tu īsti esi.
Es cenšos, ļoti cenšos pēdējā laikā par daudz ko nedomāt. Domāt vairāk par savu darbu, par visādiem laukiem un viļņiem, frekvencēm un šūnām, kas viļņojas šurpu turpu. Taču vienmēr šīs domas noved pie jautājama par jēgu tam, ko es daru. Un kāpēc es vispār to visu daru. Kāpēc man ir tā jācenšas, jālien dziļumā, jārokas ? Egoistiski, savtīgi, taču vienīgais, ko es varu atzīt, kas mani patiesi vilina, ir publikācija, kur starp visiem maniem darbu vadītājiem būtu maziem burtiņiem uzrakstīts arī mans vārds. Vilina tādēļ, ka tās būs lieliskas beigas manai tā arī neiesāktajai zinātniskajai karjerai… Un tad tu saproti, ka tu arī esi tāds savtīgs, mazs cilvēciņš, kurš tikai to vien vēlas, kā patiek, ka viņš tomēr ir nozīmīgs un darījis ko ļoti nozīmīgu, atklājis veidu kā padarīt pasauli labāku jeb apmēram līdzīgu bullshitu. Nu labi, bļe dabūšu savu stulbo publikāciju un tālāk ko? No tā nekas nemainīsies, es aizvien mierīgi varēšu sapūt savā istabā. Viss taču būs beidzies,,,
Bet jautājumi tad aizvien paliek;
Un ko es darīšu pēc tam ,,, pēc visa šī?
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}