Kopš aizpagājušās sestdienas, 17. oktobra, nekas vairs nav kā agrāk. Runa ir par A. Ja man aprīlī vai jūlijā, iepriekšējos lielākajos mūsu krīzes mirkļos likās, ka beigas klāt, tā nebija. Izrādījās, ka beigas klāt ir ar šo vienu manu gājienu pag.sestdienā, kurš bija nevajadzīgs, lieks un no sērijas 'gribēju kā labāk'. Nu ir tie mākslinieki trausli. Viegli aizskarami. Jūtīgi. Nevajag viņus lieki provocēt. Nevajag domāt, ka nu pēkšņi te nebūs egoists vai narciss. Mēs visi mākslinieki, viens mazākā, viens lielākā mērā, tādi esam, un to nav vērts noliegt. Mums tādiem ir jābūt. Ko vērtīģu radīt tikpat kā nav iespējams bardakā, kolhozā vai konstantos apdraudējuma apstākļos. Man janvārī ir maģistra beigšanas eksāmens. Es mācos vokālu pie savas profesores augstskolā un pie A., abām paralēli. Ja profesore ir adekvāts, nosvērts, racionāls cilvēks, A. ir mākslinieciskais ārprāts, narcisms un aiz ārējās bravūras ļoti ievainojams ego. Man likās, ka ir laba ideja, šīs operdīvas vienu ar otru iepazīstināt, mana eksāmena vārdā. Esmu godīgas, pāŗāk godīgas dabas, un neslēpju, ja eju mācīties kur privāti vai vispār ko dzīvē daru. Netaisos nevienu krāpt, drīzāk pasaku, ka deitoju trīs uzreiz. Visu, tikai ne melus vai aizmugures rīkošanos. Nujā. Mana profesore, esot māksliniekam neraksturīgas adekvātas dabas cilvēks, nestresoja un priecājās iepazīties. Kā abas ievedu vienā telpā, gribēju apjautāties, kā tur ar jauno profesūru, iemīt taciņu A., utt., bet profesores vēsums (saprotams), sapratu, ka esmu ieberzusies absolūti neērtā situācijā. A. jutās apdraudēta, redzot profesores strukturēto pieeju. Labi, bet ne jau par vokālo tehniku ir runa. Ir runa, ka man ir kāpis kaut kāds ne ta negatīvisms, ne aizvainojums pret A., bet vienlaikus viņa ir mans sirdsākis, ar kuriem, kā visiem zināms, nu es neapejos, esot savā potenciālā. Es daru visu, izņemot saprātīgo. Ja nebūtu gana, pēc-nodarbības sarunā vēl šo to pateicu, ne nievājošu, bet .. grūti aprakstīt, nu negatīvu vārdu sakot. Pielēju eļļu ugunij. Pēc tās sestdienas likās gan, ka, par spīti muļkīgajai situācijai un A. redzami aizvainotajam ego, nebūs nodarīts milzu kaitējums. Kļūdījos. Pirmdien, ierodoties pie viņas uz nodarbību, bija mainījies viss. Aukstums, neievērošana, neliels vāji slēpts agresīvums, nicinājums pret mani utt. Es esmu māksliniece, es visu saprotu. Arī es taču esmu tāda pati kā A. BET. Tagad jau to tā varu rakstīt. Uz vietas pirmdien bija vakars. Kad kārtējo reizi nesanāca ko nodziedāt (kas pie profesores sanāca, pie A., viņas diezgan haotiskā darba stila dēļ, nesanāca jeb sanāk aiz nejaušības.. protams, ja sanāk, toņi ir izcili, bet.. bet.), es, augot dusmām par viņas dusmām, vēlu to sniega bumbu un vienīgais, par ko šobrīd priecājos, ka neapraudājos. Tas jau ir labi un daudz. Kaut kā to stundu nobeidzām, bet, starp mums nekas vairs nav kā agrāk. Piektdienas nodarbībā agresivitāte turpinājās, slēpta, bet hipersensitīvā cilvēka priekšrocība jau ir, ka viņu nevar apčakarēt. Starp mums vairs nav tā pozitīvā, kas bija agrāk, pareizāk sakot, arī pret mani A. ir sākusi izturēties agresīvi un krūze pamatīgi plaisāt. Medū dubļi. Ūdens duļkains. A. ir bijusi agresīva pret citiem, bet līdz šim pret mani ne, es ar savu pretenciozo 30gadnieces-pāri-vidējam klātbūtni biju pārāk respektabla. Bet ko nu vairs. Izlietu ūdeni nesasmelsi. Es tikai nesaprotu, kāpēc mums bija jāsatiekas. Man nevajag papildu pelēku mākoni virs galvas.
Es jau otro nakti neguļu, vakar neaizmigu līdz 6. rītā. Brīnos, ka šodien varēju veiksmīgi nodziedāt divus dievkalpojumus Ķelnē un trešo Diseldorfā, Dženifere saka, nu jaunība. Visu vēl var panest. Mēs ar Jāni regulārajās sarunās ļoti daudz ko esam izsecinājušī. Piezīmes par to nākamajā ierakstā.
Es jau otro nakti neguļu, vakar neaizmigu līdz 6. rītā. Brīnos, ka šodien varēju veiksmīgi nodziedāt divus dievkalpojumus Ķelnē un trešo Diseldorfā, Dženifere saka, nu jaunība. Visu vēl var panest. Mēs ar Jāni regulārajās sarunās ļoti daudz ko esam izsecinājušī. Piezīmes par to nākamajā ierakstā.