Gribēju slēpti atklāti, bet...

Un vispār es tā domājos par tādu kā geišismu. Patīkami ir reizi pa reizei izklaidēties vīriešu/džeku kompānijā. Tā vienkārši - sarunas, kāds dzeramais, varbūt kino, varbūt koncerts. Bet tā pa smuko un ar gudrām sarunām. Nu baigi patīkami. Un ir baigi patīkami, ja tas ir abpusēji.

Bet tomēr ir džeku kategorija, kas ar savu personību un intelektu tomēr manī nerada nekādas īpašās simpātijas (vidusmēra cilvēki tai skaitā, gudri, bet nav diez ko interesanti). Tik vien, ka ir ok. Slikti galīgi ne. Un tad vēl viņi mēdz izmaksāt. Un savukārt tad manī ieslēdzas iekšējais enģelītis velnēns. Es gribu viņus izmantot un paspēlēties. Nespēju cienīt. Ja jau tā izmaksā. Ja jau tā esmu ok, pat bez jebkādas personības. Ja jau tā mēģina sist kanti lai gan mums galīgi nepass. Garlaiko. Bet pat tā, tomēr ir patīkami arī tā. Kaut kas ar tiem pretpoliem un to, ka sieviešiem vajag vīrišķo enerģiju. Un ne tikai seksā. Arī tāpat.

Bet šis vakars bij jauks. Mazliet sarunas. Līdzvērtīgi.