| |
[Feb. 20th, 2017|10:42 am] |
|
Vakar vakarā es baigi cīnījos ar dziesmas tekstu. Tas reāli mani izsmeļ, jo melodijas parasti ir tādas, kur jādomā par zilbju skaitu un pat pat vēlamajiem burtiem + vēl jāiekļaujas mesidžā. Plus man sāpēja zobs, bet es to ignorēju, bet uz dažiem mirkļiem sāpošais zobs novērsa manu prātu un es nervozi masēju sev galvu vai staigāju šurpu turpu pa istabu. Pēc tam es aizgāju gulēt. Sapnī es redzēju, ka esmu bijušajā tēva mātes dzīvoklī un tur mans brālis rīko ballīti ar saviem draugiem. Man bija garlaicīgi, es vēlējos uzspēlēt ģitāru, bet to jau strinkšķināja kaut kāds mazs bērns, tāpēc mans brālis aizrādīja, ka nēs nedrīkstu lietot ģitāru. Es aizgāju, bet ļoti sadusmojos. Tad es atnācu atpakaļ un visu acu priekšā it kā (gandrīz) iespēru manam brālim pa galvu. Tad es aizgāju. Tad mans brālis dzinās man pakaļ, nogrūda uz grīdas un teica, ka izmetīs mani pa logu, un pateica visu negatīvo, ko viņš līdz šim par mani ir domājis un tas mani izbrīnīja. Es pierunāju viņu nemest mani pa logu un izgāju pa durvīm. Bet pa ceļam uz durvīm izmētāju pa gaisu kaut kādas brāļa draugu mantas, piemēram, smaržu pudelītes. Pa ceļam sastapu tēvu un viņš saprata, ka es to esmu izdarījis. Izgāju āŗā. Tie bija Priekuļi. |
|
|
