"es biju sagatavojusies kaut kam garam, katrā ziņā kam garākam noteikti, bet pēkšņi manā priekšā izvēlās kaut kas pavisam niecīgs, sīciņš un visādi citādi neievērojams. "ko man darīt?" es sev jautāju. es nespēju rast atbildi uz šo jautājumu, bet te nu es stāvēju un vēroju kaut ko pavisam nožēlojamu. es biju paralizēta un nekustīga. man bija kaut kas jādara, es taču nevarēju tā stāvēt mūžīgi. es sāku smieties, drīzāk ņirgt, locoties uz visām pusēm. es tomēr nespēju novaldīties. tā nu es vēroju kaut ko neesošu un smējos. sakiet man, kā var rādīt kaut ko neeksistējošu un gaidīt citu reakciju nekā bija man? tur pat būtu grūti kaut ko notēlot, turklāt tā tēlošana būtu pārāk liels marazms, pēc kā tāda cilvēks vairs nekad nebūtu normāls. es paliku normāla, es biju vienīgā, kas pēc tā palika normāla."