Kolēģis, kurš katru rītu stāsta vienu un to pašu.Vieni un tie paši degošie termiņi. Ieplaisājusī kafijas krūze un ikvakara seriāli.
Diena kā iepriekšējā un nākamā aiz tās. Rutīna.
Cilvēki parasti runā kā izskaust, iznīdēt rutīnu. Kā dzīvot nemitīgā piedzīvojumā, viļņa galā vien, mūžīgs prieks un adrenalīns.
Un visur - darbā, ārpus tā, gultā, ārpus tās, ikdienā, ārpus tās.
Cilvēkiem šķiet, ka rutīna ir dzīves sliktākais. Un tad, tad, kad kaut kas, vai kāds izsit no siltās un ērti izsēdētās ikdienas sliedēm, mēs pazaudējam pareizo ceļu un jūtāmies kā mežā pazudušie.

Tavas nepiedzīvotās sajūtas, tavs adrenalīns, pēkšņi vairs nezini, kur ir atpakaļceļš uz silto komfortu. Kāpēc cilvēkiem šķiet, ka mierīga, laimīga ikdiena ir sliktais? Un viss, kas mūs no tās izrauj – labais?

Nu labi, tas ir tā ļoti vispārinoši, bet tomēr doma paliek tāpati. Un es pati nemaz nearko neatšķiro. Un kāpēc lai atšķirtos?? Es jau esmu tikai cilvēcīga būtne, kas sēžot darbā un iekritusi mūžīgo darbu, vēlo stundu un nakts projektu ritenī un domās sapņoju tālas domas un vēlos izrauties. Bet tieši tajā brīdī kad izraujos un visa pasaule sagriežas, man gribās ieslīgt tādā mīļā, siltā komforta midziņā un nemaz neko citu sev tuvumā nelaist.

Lūk mana sajauktā būtība uz gada beigām. Lūk es. Vienkārši cilvēks - just another story.