ASINSBALSS - Vspomenaj Menja

Ir vakardienas vakars, un trolejbuss lēnītēm ripo uz priekšu pa gandrīz visu sniegu zaudējuso Brīvības ielu. Arā ir tumšs, tikai laternas ielas malās un skatlogu pārāk spožās gaismas atgādina, kur mēs atrodamies. Kādi septiņi astoņi cilvēki, plus vēl konduktore un šoferis. Mēs visi kaut kur dodamies. Transportējamies. Lēnītēm čučinam uz priekšu. Abstrakti.
Konduktore sēž atmuguriski, ērti iekārtojusies vienā no pasažieru krēsliem, un lieliem, sarkaniem krustiem ar lāpāmo adatu izšuj galda sedziņu. Es lasu grāmatu, jau kādu sesto reizi vienu un to pašu lappusi, un mums visiem pāri, viscaur trolejbusa piesmakušajam gaisam un katram netīrajam, novalkātajam priekšmetam tajā, ēteru pilda no vadītāja kabīnes nākošā mūzika. Jana Kay. Vspomenaj Menja.
Tumšajā vakara atblāzmā aiz loga kaut kas nozibsni, un trolejbuss apstājas. Vadītājs izkāpj ārā un sakāro nokritušās stangas. Mēs braucam tālāk. Un fonā joprojām skan tā pati dziesma. Jana Kay. Vspomenaj Menja.