Ahāts

"Viss bija klusu, viss klausījās šai klusumā, kurš pēc trokšņainas, nemiera pilnas dienas nāk un tevi mīļi, debešķīgi sveicina. Miers, cik salds tu esi! Tu esi beidzot uzvarētājs. Visas disharmonijas un trokšņi atslēdzas tevi, tu jaukais, noslēpumainais akords! Trokšņu ir daudz, bet miers ir tik viens! Tas pats klusais, maigais sapņotājs, kurš spiež nelaimīgos un bāreņus pie savas sirds, tos sapņos pa paradīzes laukiem vadādams. Kas esi tu, runā jel un stāsti - no kurienes tu nāc?... Viņš spiež roku uz tavu muti, aizdara tev acis, un tev jāklusē. Klusē un tu nedari nevienam ļauna! Klusē kā vakars, kā sudrabaina mēneša nakts, un tu būsi svēts, no ļaunās pasaules atšķirts! Esi tik sev pašam, tas ir, klusē, savā paša dvēselē nogremdējoties! Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē. Kāpēc tu uzbāzies citiem? Topi kā nakts, aizslēgta, nesaprotama citiem, topi kluss!..."