Tas patiesībā bija briesmigi, jo istabu kārtoju tikai tad, kad pat es zaudēju jebkādas orientēšanās spējas un pazudis bija jebkas, kas tiek izlaists no rokām. Taču, kad kārtoju, tad tā līdz pēdējam sīkumam un iztīrīju pat visdziļākos stūrus un pēc tam 3 dienas gāju istabā ar lielu lepnumu. (3 dienas tāpēc, ka ceturtajā tur jau atkal bija bardaks).
Tad nu lūk priekšvēsture, ka arī es esmu bijusi cūka un tas, ka kārtības jautājumos, augu pa savam, neviena nedresēta.
Kas ir tagad? Tagad es dažkārt pieķeru sevi pie domas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Māju kārtoju katru dienu un no domas, ka kaut kur tur stūrītī ir kāds aizķēries puteklītis, man liekas, ka trūkst gaisa, smoku nost un vispār tā viena stūrīša dēļ varētu paņemt dārza šlūteni un te visu izmazgāt.
Vienu skaistu saulainu rītu manā skapja istabā (kas bija gan izsūka, gan izmazgāta) iespīdēja saule. Jei bogu...gandrīz astmas lēkmē saku kratīties (lai arī man šīs slimības nav). Radās doma izgāzt visu skapi, mazgāt visas drēbes un tā, kamēr pat saules gaismā viss būs sterili tirs. Bet tobrīd par laimi nebija laika un tad jau biju sevi mierinājusi, ka tā ir tikai kārtējā tīrības lēkme un pilnigi pietiks, ja vienkārši izūkšu, izmazgāšu, atvēršu logu.
Ja mans dzīvesbiedrs būtu sportiskāks, veselīgāku dzīvesveidu un kārtīgāks, tad es kļūtu pavisam perfekta, kas pārtiktu no bio-eko paikas, maksimāli izslēdzot no uztura cūkgaļu, ēstu tikai jēru, kurš pirms kāviena tiktu mierināts ar šūpuļdziesmu. Vakaros mēs skrietu un vingrotu, bet māja būtu sterila kā slimnīcā.