Šoreiz vienai - ne! Šoreiz roku, rokā ar kādu sirdij tuvu un mīļu. Un tad tādā vietā, kur daudz zaļuma, nu meža, es domāju, un sūnu, un smaga gaisa. Un drūmas ūdensmalas arīdzen. Bet tā jau vajag, lai būtu redzams, cik labs un silts, un lielisks tas, kurš roku rokā. Klīst pa mežu, kur kājas slīd un no gaisa nāk mazas dzidras lietus lāses, kas izrotrā matus mazām lietus pērlītēm. Un viņš tev neļauj paslīdēt uz sūnām apaugušā akmens un notur, stingri. Dejot bez mūzikas drūmā, klusā, tukšā ūdensmalā, kur neviena tikai ūdens izskaloti koki un akmeņi. Drūmi, tumšpelēki mākoņi rotaļājas, kuri gaisā. Un atkal ir kāds, ka neļauj nokrist aiz pārguruma un apdullinošā, smagā ūdens gaisa.
Neidegt gaismu mājā, kura pašā meža melnumā ieslēpta, liela un pamatīga, ar caurredzamu sienu vienā pusē, bet smagām, varenām ķieģelu sienām viscaur citur. Daudz mīkstu segu un tikai viens liels dīvāns, divvietīgs, bez šaubām. Dārgs franču baltvīns un personīgais Debisī pie klavierēm. Smalkas melodijas, kas savij prātu pamatīgos mezglos. Un domāt vairs negribās. Tikai iegult stingrās rokās ar vīnu un sarunām par neko. Par tumsu aiz loga un šalcošo, pārņemošo mežu. Un aizmigt pie liegās klavierspēles, tajās pašās skavās..
Tā būtu laba ikdiena!