superego refleksijas

kaut jūtu, ka lēmums pieņemts.
vēl nekad neesmu nonākusi šādas izvēles priekšā.
no manis gaida līdera cienīgu rīcību.
es visu laiku atliku - šī jautājuma izlemšanu.
man patīk radīt idejas, dot padomus, piedalīties procesos, bet ne tos vadīt.
tā ir milzīga atbildība, bet atbildības uzņemšanās nekad nav bijusi no manām visstiprākajām pusēm.
hmm.. tikai visi apstākļi ir pret manu ieradumu - sēdēt pie vadoņa labās rokas.
trumpes ir man un daudz stiprākas, kā pārējiem spēles dalībniekiem, ja es nespēlēju līdz galam, zaudējam mēs visi.
man ir jāspēlē!
šobrīd grūtākā izvēle, ir nevis pieņemt līdera lomu un ar to saistītos pienākumus, bet izlemt jautājumu - vai 2 grupas locekļiem ir vieta mūsu grupā?
viņi jau nav tik garīgi bezcerīgi un neapdāvināti, bet šausmīgi slinki, neizdarīgi un solījumus nepildoši. tagad tas ir grūti, kad pāgājis pietiekams laiks, lai ar cilvēkiem satuvinātos, neesot vairs svešiniekiem, vienkārši kursa biedriem.
bet es skatos nākotnē, un neredzu tur nekādas izmaiņas, divreiz jau pievīluši ar savu pofigisko attieksmi. un man vairs negribas viņiem atzīmes pelnīt, ja viņi nedara neko.
it kā esmu izlēmusi par - izslēgšanu, bet man to ļoti negribas darīt, jo man ļoti nepatīk apbēdināt citus. viņi nav slikti cilvēki, tikai vājākais mūsu grupas posms, kuri 'velk visu procesu un kurus vilkt es negribu. tas ir kā strādāt un saņemt to pašu algu, ko citi, kas uz darbu nenāk vispār. bēdīgi
vēl tik šovakar jāizlasa, ko viņi atsūtījuši - cik jēdzīgs viņu darbs. Tā ir viņu pēdējā iespēja. Ja arī tas man būs viss jāpārstrādā..
mācīšos pateikt cilvēkiem sliktās ziņas un nejust par to vainu.