Nu re, beidzot sākās tomēr. Atjēdzās organisms, ka kaut kas nav kā parasti, tagad sāka kājas ļodzināt, apļus acu priekšā zīmēt un visādi citādi par mani uzjautrināties. Galva arī tik smaga kļuvusi, ka bezmaz vai kūļājas bezjēdzīgi no viena sāna uz otru. Tīri vai aiz spīta sāk gribēties piespiest viņu vēl vienu diennakti tāpat nodzīvot. Lai zin, kurš te saimnieks, velns parāvis!!!