| gnosticisms |
[Jul. 21st, 2016|12:33 am] |
1) Dievs pārstāv tumšo, ļauno pusi, jo ir radījis šo pasauli ar tās ciešanām, savukārt Sātans (Lucifers, gaismas nesējs) ir tīrais "gnozis", gars, pasaules intelekts - pretstats materiālajai pasaulei. Tikai noliedzot, graujot šo pasauli un tās likumus, ir iespējams atbrīvoties no laicīgās miesas važām un savienoties ar īsto Radītāju jeb Demiurgu (kurš nav šīs pasaules radītājs); 2) Despotiskais un ļaunais Dievs satriecis brīvību mīlošo un inovatīvo Sātanu un ieslodzījis to materiālajā pasaulē, kuru Sātans pilnveidojis, kļūstot par tās patieso Demiurgu; 3) Pasauli ir radījis ļauns dievs un ka mīlestības un patiesības Dievs, kura atklāsmi atnesis Kristus, nav pasaules radītājs, bet pavisam cits Dievs. No tā izrietēja atteikšanās no šīs pasaules, centieni atbrīvoties no ļaunā Dieva - radītāja varas, garīgi piesaistoties citam, «tālajam» mīlestības un patiesības Dievam.
Ap X gs. gnosticisms guva visai plašu izplatību, un pieauga arī gnostiķu politiskā ietekme. Tieši gnostiķu apkarošanai Baznīca izveidoja inkvizīciju, un nopietni tos apkaroja (piemēram, krusta karš pret albigojiem). No gnostiķu sektu paliekām (pareizāk, uz to ideju bāzes) jaunajos laikos Rietumeiropā dzima jauno laiku misticisma kustības: brīvmūrnieki, rozenkreiceri u.c. slepenās mistiķu brālības/sektas. |
|
|
