|
Iekštelpās bija nemainīgs siltums un neuzbāzīga gaisma, jo tur atradās bērni. Pagaidām gan manīja tikai puikas, ne garākus par metru, gaišmatainus, tieviņus un priecīgus. Viņi man piedāvāja celt torni vai salikt sliedes. Es izvēlējos otro variantu. Uz letes stāvēja dažas pudelītes, kuras, manuprāt, bija viņiem jāizsniedz pirms gulētiešanas, un vienīgā neveiklība, ko es pielaidu bija tā, ka nekad nesapratu, no kuras puses verās durvis, piemēram, sekcijas plauktiem vai arī tas, ka skapim vienā pusē bija drēbes, bet otrā tualetes telpas, caur kurām viegli varēja iekļūt arī virtuvē, un patiesībā starpsienu nekur nebija, bet viss bija savā starpā savienotas mēbeles – nenoliedzami funkcionāls risinājums. To varēja arī novērot arī skatoties, kā bērni būvē torni, turklāt visas durvis bija izceļamas, ja nu gadījumā rodas vēlme telpu brīvi transformēt atkarībā no nepieciešamības – viss principā balstīts uz taisnstūru taisnstūrī principu, taču ikviens laukums bija drīzāk plaukts, nevis centrs, mala vai siena, materiāli bija viegli, bet bērnu – vidēji daudz, un viņi prata diezgan veikli uzsist pa bīdāmajām durvīm tā, ka tās ielocījās mazliet vidū, tad ar otru roku tās sagrābt un novietot, piemēram, par 90º citā pozīcijā un ar vieglu klikšķi atkal iztaisnot. Ne uz grīdas ne griestiem nebija ne sliežu ne vītņu, tātad to visu saturēja kopā mazliet citi fizikas likumi, bet tomēr tā pati matemātika. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
