dice - kaplēt pa apli

šodien domāju par mūsu sarunu. Par to, ka ir svarīgi zināt likumsakarības, jo īpaši tad, ja tu tās pārkāp. Jocīgi. Nevaru pacelt roku un pateikt, ka es tam 100% ticu. Varbūt ir svarīgi , pareizi, bet ja tu neivēro likumsakarības tāpat vai neievēro tās apzinoties, vai tas ietekmē rezultātu, ja šis rezultāts tik un tā tiks veidots neeievērojot šos likumus. Jā, jocīgi. Vispār man šķiet, ka cilvēks mūsdienās pārāk maz nonāk pats pie atziņām, bet biežāk tās iemācās- savas superīgās dzīves jēgas veidojam citu cilvēku iebarošanas rezultātā, kuri, k-kādu mistisku iemeslu pēc, kļūst mums par autoritātēm. Un arī nezinu, droši vien jau labāk pie atziņām nonākt da jebkādā ceļā, nekā nenonākt vispār. Priekšmeti, kurus pašlaik apgūstu augstskolā man šķiet suņa murgi, sajūta- jā parastā daces snobiskā sajūta- iepūt man, es to visu jau zinu. Neredzu jēgu. Bāc, dzīves jēga- kas tu tāda?