pārgurums un nekādas cerības uz miegu.

nezinu kurā stūrī lai lien ar šo bezcerības sajūtu un vel pie tam ka tā ir nevis morala ar koa ta kā esmu iemācījusies sadzīvot, bet gan pilnīgi un galīgi fiziska. to kā izradās ir grūtak paciest.

šī būtu viena no burvīgam atziņām par to cik vienkārši un jauki būtu dzīvot vienam- dzert, kad gribi , nekur nej , kad gribi, ej gulēt kad gribi, ēd kad gribi.

nenes nekādu atbildību, kā tikai un vienīgi par sevi.un ispējam par to kas ar laiku saks satigāt pa tavu leduskapi, pēc pārak ilgasd prombūtnes vai vnk piemirstas ieskatīšanās tajā. par kafijas krūzi, kas aizmirsta uz palodzes laika gaitā sāk audzēt sevī dzīvību. ak, jā dzert kafijum kad gribi. bojāt vselību smēķējot. sasodītākāis ir tas, ka mans prāts šomirkli ir spējīgs domāt tikai un vienīgi par nogurumu. tas ir sasodīti kaitinoši. jūties novecojis. lai gan tāds ne tuvu neesi.