princese_putns

es jūtu, ka tā jau ir sākusies - atkarība. galvenais, ka apzinos to, bet nespēju (nezinu) kā ar to cīnīties. [jautāsi, kāda jēga cīnīties? padodies tai! ;)] bet ar to es arī pateiktu - viss! - es esmu bezpalīdzīgs menekens.. dari ar mani ko gribi, jo tagad es esmu tavs paklausīgais klēpju sunīc. un tas atkal un atkal grauj manu pašlepnumu. es tač galu galā neesmu radusi, ka mani izrīko [!] - vienmēr daru tikai unvienīgi to, ko sirds liek! [protams, tu man neko nespied darīt - par to tev paldies!.] bet es neesmu pārliecināta par tavām jūtām, jo tava mūžīgā noslēpumainība, jūtu savaldība.. ("nebūtu interesanti, ja es tev tagad visu uzreiz pateiktu (..)") reizē vilini un tajā pat laikā atbaidi. es pat nezinu, vai tev tā pa īstam patīku, jo tu man to esi teicis tikai vienreiz, caur sms. :( un tas bija sen.. pašā sākumā. nu, kas tad tur tik drausmīgs, ja vēlos iepazīties ar taviem draugiem?? es vnk gribu būt droša, ka esmu iestarpinājusies arī tavā dzīvē, jo pagaidām tu pamazām esi iegrauzies manējā, jo es tev to esmu ļāvusi. [varbūt pārāk strauji :(] heh, re, fixā meitene sāk pamazām aprauties!!! [manējos draugus tač tu jau zini!] bet no savējiem tu turi mani distancē. tāpat kā vix un es pat zinu kāpēc - tu neesi pārliecināts par mani! neesi pārliecināts pats par sevi! bet KĀPĒC?? es staigāju pa trauslu ledu, ja izdarīšu ko nepareizi, tad ielūzīšu un cik nu zinu tevi, tu nesniegsi roku, lai es tiktu krastā. varbūt pametīsi virvi [pa gabalu], bet tikai aiz cieņas. pēc manas izdarītās kļūdas tu vnk aiziesi un vairs neatskatīsies, jo tu nemēdz cīnīties. es palikšu viena krastā un iespējams man sals. iekšā viss izkaltīs un sabrux. tici, ka man ir bail. bail tevi pazaudēt. bail atkal sabrukt.

tagad sanāk tā, ka es lūdzu tevi, lai tu mani nepamet. tad kāpēc es savu šaubu dēļ daru visu pretēji. nevis klusēju, bet ceļu brēku pilnīgi nevietā. jau tagad, kad naw pat iemesla [tā īsti], lai būtu pamts uztraukumam. sviests. redz, ko ar cilvēku dara pārlieku liela piesardzība :)