Pēdējais temats, par ko man būtu bijusi jāklausās lekcija flosofijā beidzās ar sekojošu jautājumu: Vai dzimumlīdztiesība ir iespējama? Tas savukārt atgādināja jautājumu no praktikuma, kur vienā no grāmatām bija jautājums par to cik tālu sievietes ir gatavas iet savā patstāvībā? Un atteikties no "džentelmeniskajiem žestiem" no vīriešu puses. (Šobrīd gan tādu vīriešu, kuros varētu saskatīt džentelmeniskas iezīmes paliek aizvien mazāk.) Atvērtas durvis, nesniegšanās pēc vīna pudeles, ļoti reti arī palīdzēšana uzvilkt mēteli - visi šie sīkie žesti rada patīkamu iespaidu, liek justies labi.

Tas vienkārši liek domāt par to, vai patstāvība īsti ir tas mērķis, kuru grib sasniegt mūsdienu "neatkarīga, vienlīdzīga, patstāvīga sieviete" kults.

Ir robeža, kuru pārkāpjot it kā tiek iegūta gandrīz neierobežota brīvība, bet tai pašā laikā zūd tas sievišķīgais, kas sievieti padara par sievieti - slīpētu stikla figūriņu, kura it kā tik viegli nesaplīst, bet kuru tai pašā laikā nevar mētāt kā pagadās, lai to nesaskrāpētu. Pārkāpjot šo robežu uz neierobežotu vienlīdzīgu patstāvību, zūd sieviešu trausluma ilūzija un viņas pārvēršas par tankiem. Un nav nekāds brīnums,ka pret tanku neizturas kā pret kaut ko smalku ar nepieciešamību pēc apdomātas apiešanās.