Zinu, Maestro, zinu. Tu dari visu, ko vari. Es arī. Viss ir ievilcies, neskaidrības par nākotni kā bija, tā ir, tik daudz aspektu risināmu, mīļie, studijas ir pirmajā vietā. Es nestrādāju, lai mācītos, es mācos, lai pēc tam strādātu. Šis ir tas, pie kā palieku, citādi nav jēgas pa ārzemēm plosīties, ja tam nav skaidri redzama mērķa un skaidri noliktu soļu attīstībā. Huh, arī šī skaidrība jau ir daudz, paldies!
Tagad, rīt braucu uz advokātu biroju ar saviem koncertu un projektu sarakstiem. Normals darba devējs izvēlētos citu, less complicated darbinieku. Nerunāsim par to, ka vēl pat studiju plāna (kas ir visa PRIORITĀTE) nav, to vēl pierēķinot klāt, idejiski laika/balsij nepieciešamās garīgās/fiziskās enerģijas / visu pārējo emocionālo deal lietu kontekstā es vispār nekur nevaru strādāt, ja godīgi. :D
Bet dzīve nav ideāla.
Tad vēl dzīvoklis samaksājams (!?!) jāatrod- šie auditioni (ja vispār tiec pagodināts ar atbildi savam pieteikumam, proporcija - 1 atbilde uz 10 pieteikumiem) ir grūtāki kā simtus izkonkurēt uz studiju vietu. :D
Par apdrošināšanas jautājumiem vai kaut kādu tur studentam atļauto darba stundu skaitu mēs klusējam.
Njā, visi šeit grib būt. Visi, kuri cer uz karjeru. Te ir kur rakt. Te ir līmenis. Te ir perspektīva. Ar visām standartizētām kaitinošām lietām, tas viss ir to vērts...
Milzīga pateicība emocionālajam atbalstam no visām pusēm facebookā, whatappā un skypā.