tur es elpoju latgales mežus, skāros sniegam, skrēju cauri mežam, skatījos debesīs, pagarinot koku zarus, tādējādi iegūstot jocīgus attēlus savu acu priekšā. lecu pāri strautiņam un redzēju sevi bērnībā, man likās, ka mans gars ir kaut kur atdalījies, ka es protu ceļot laikā. bet arī tur es nejutos laimīga, jo laimes eiforiju pārtrauca pagātne, pagātne, kas bija realitāte nevis manas gleznainās bildes un smaržīgās sajūtas. to visu pārtrauca kaut kas tāds, kam es laikam nekad netikšu pāri.
es atkal nebiju uz zemes, es atdalījos un visu vēroju un daudz sapratu. man bija daudz jautājumu, kā piemēram, ko gan tādu es esmu savā bērnībā izdarījusi, ka mammas (patiesībā māsas mammas) brālis mani neciešs, ko gan es esmu tādu izdarījusi, ka man nekad netika dota ne mazākā iespēja un es tiku norakstīta, kā bērns, kuram nav talantu un izredžu. atbilžu nav. cilvēki ir ļauni. viņi pat nespēj iedomāties, cik ļoti viņu ļaunums ir manui izkropļojis.
varbūt tagad, kad ir notikušas visas šīs sāpīgās defortmācijas manī, man patiesi nav izredžu?

es biju klusa. man šķita, ka pirmo reizi savā dzīvē es esmu ar visu to samierinājusies un neļāvu tam ieplūst sevī kā agrāk, sadragājot visas patiesās sajūtas.
***

šķiet, ka visi mani centieni dzīvot ir tikai teātris, ko es spēlēju apkārtējiem, jo man reiz nav ne motivācijas tam vism, ne iekšējo grūdienu. nekā. es jūtos tik tukša kā vēl nekad.

***

esmu samierinājusies. es mierīgi vēroju naidīgo izteicienu izplūdes un mazu sāpīgi asu āķīšu veidu vārdu izplūdumus, kas vērsti nevienam citam kā tikai man.
esmu samierinājusies arī ar to, ka "mīļajam" šodien neesmu ieplānota.

***
es nedzīvoju, es eksistēju. sliktākais gan ir tas, ka es nezinu, kurā dimensijā norisinās šī mana eksistēšana, jo brīžiem itin nemaz nejūtos dzīva.