tas teksts tevi neatstāj vienladzīgu, tātad tas nav vienmuļš.
tu pats esi spējīgs dzīvot un just, elpot un būt, tātad nevari būt paredzams...
ikviens ir tāds, kāds tas ira... dzīve ir liela, plaša, šis ir tikai mirklis no tās, bet sekos nākamais, kas būs pilnīgi savādāks, un arī paši cilvēki būs savādāki... nekas jau nestāv uz vietas.
Pulksteņa tikšķus uzskata par vienmuļiem, bet brīdī, kad kaut kas jāgaida, ikviens tikšķis nāk ar savu saspringumu un emocijām, katrs no tiem liekas īpašs, gribas sagaidīt nākamo. Un tad nav ne miņas no ierastā "tik", kas dzirdēts tik daudz reižu... tas kļuvis par momentu no lielā skaistā un neaizmirstamā un īpašā, tas pats atdalījies un iemantojis savu dzīvību.