es atzīšos - es mīlu post-rock vairāk par jebkāda cita veida mūziku. tas ,iespējams, saistās ar to posmu dzīvē, kad es palēnām atklāju, cik ļoti skaista ir klasiskā mūzika. šodien man skan - God Is An Astronaut.
es mīlu tās savas grupas, kuru nosaukumus es varu klāstīt visem, kam vien ir laiks klausīties, un zināt, ka viņiem tas nekad neizteiks tik daudz, cik man. vārdi nevar izteikt visu. bet šis.. post-rock man ir stāstījis par bezmiega naktīm, par pazaudētu cerību un mūžam dzīvu mīlestību. tas, tāpat kā tajā reklāmā, pasaka vairāk, kā tūkstošiem vārdu.
es satiku viņu šodien, no rīta. un tikai tad, kad gāju atpakaļ, sapratu, kas man šķita tik nepareizi. tik.. apspiesti.
es daru tāpat, kā visas iepriekšējās reizes. es smejos un stāstu dažādus stāstu fragmentus, un baidos, ka kādreiz kāds varētu uzzināt visu, kas man ir, un es palikšu garlaicīgs. vai varbūt

varbūt man ir bail krist un sasisties atkal.
un tāpēc man ir bail būt atklātam pret vienīgo cilvēku, pret kuru es vispār varu būt atklāts.
vienkārši, ja es teiktu, Tu nesaprastu, kāpēc es to daru, kāpēc man tas jāstāsta. un Tu zini. bet es negribu traucēt, es negribu būt šķērslis.
nupat es pat nezinu, vai es maz gribu būt te

vairāk pat.. vairāk pat, es gribu būt augšā, debesīs, un skatīties uz visu no augšas
es gribu būt īsts, bet es nevaru
esi kaut kas īsts, neviltots, patiešām dzīvs, un palīdzi arī man

tagad man vienkārši šķiet, ka es varu atkal iegrimt tajā caurumā
un es negribu tur, vairs nekad.


"People ask, How did You get in there? What they really want to know is if they are likely to end up in there as well.

I can't answer the real question.



All I can tell them is, It's easy."

/girl.interrupted/


god is an astronaut -- all is violent, all is bright
god is an astronaut -- suicide by a star