Mēs viņu satikām drīz pēc izkāpšanas no pilsētas nomalē atstātās mašīnas. Viņa gāja pa ielu lepni paceltu galvu, taču jutu, ka to pilda skumjas, ne iedomība. Es viņu mīlēju. Nekad iepriekš nebiju viņu redzējis, tomēr zināju, ka mīlu. Pačukstēju to līdzās ejošajam Artūram, joprojām nenovērsdams skatienu no gaišās drēbēs tērptās meitenes mums priekšā. Viņas īsie, agras rūsas klātie mati ceļu rādīja tik labi, ka man bija vienalga, kurp tas vedīs.

“Pasaki to viņai,” atsaucās Artūrs. Smīns viņa sejā gan bija viltīgs, taču ļaunumu tajā nemanīju.

“Domā, tā būs pareizi?” pārjautāju, kaut biju gatavs darīt visu, lai tikai nokļūtu viņai vēl mazliet tuvāk.

“Desmit minūtes pirms pasaules gala nav laika pieklājībai un flirtam.”

“Tiesa,” piekritu. Viss šķita pareizi. Tomēr zināšanas reti rada drosmi. Pāris reizes dziļi ievilku elpu un atkal atbrīvoju krūškurvi. Bet gaisu bija saindējusi slimība un to allaž pavadošā bezcerība, un sajutos tikai vēl nedrošāks. Bija jārīkojas pirms pēdējo spēku zaudēšanas. Aizmirsis izņemt rokas no kabatām, metos uz priekšu, līdz panācu meiteni.

“Sveika,” izelsu, beidzot nostājies līdzās. Viņa izbrīnīti paskatījās manī, un es aizmirsu pirms pāris mirkļiem sagatavoto runu. “Es tevi mīlu,” nomurmināju un tūlīt pat sakodu zobus, domās lamādams sevi par uzmācīgajiem vārdiem, kas noteikti būs viņu neatgriezeniski aizbiedējuši.

“Tas laikam tāpēc, ka tu mani nepazīsti,” viņa atbildēja pēc neilga klusuma brīža. Gaidītā riebuma vietā vārdos un sejā jautās tikai skumjas. Stāvējām. Arī visi trīs pārējie bija pienākuši klāt un mulsi gaidīja, ko iesāksim.

“Ēēē… Kā tevi sauc?” noprasīju, bezcerīgi cīnoties ar prātu pārņēmušo drudzi.

“Lai būtu Džūlija,” viņa atbildēja, nopietni palocīdama galvu. “Un ar ko man tas prieks?..”

“Vilnis. Šie ir mani draugi,” pamāju uz pārējo pusi. “Mēs ejam krāt karmu.”

“Neesat apmaldījušies? Šeit ir tikai slimība, muļķība un vienaldzība. Ne grama karmas.”

“Tieši otrādi,” dedzīgi viņu pārtrauca Artūrs. “Jo sliktāk cilvēkiem, jo vairāk viņiem var palīdzēt.”

“Viņiem nevar palīdzēt,” atsaucās Džūlija. Nesaprazdams, par ko ir runa, es spēju tikai neveikli smaidīt un censties pēc iespējas neuzkrītošāk viņu aplūkot. Viņas acīs mirdzēja bērnišķīga pārliecība par vārdu patiesumu un sirmgalves nogurums no tiem. “Vari uz mani arī neskatīties,” viņa piebilda, pasmaidot.

“Piedod.” Uzmetu īsu skatienu apkārtnei. Apdrupis trotuārs, no māju sienām nolupusi krāsa, garāmbraucošu mašīnu rūkoņa. Pilsēta.

“Uz kurieni jūs īsti ejat?” viņa atkal noprasīja.

“Uz centra pusi. Tur būs kaut kāda protesta akcija. Izdomājām, ka varētu piedalīties,” situāciju īsi aprakstīja Toms.

“Kādu gabalu mums ir pa ceļam.”

“Tad varbūt sākam kustēties?” noteica Edgars. Un mēs sākām.

Pat necenšoties notvert mašīneļļas smārdu gaisā, jutu, ka esam nokļuvuši industriālajā rajonā. Jo augstāk slejas rūpnīcu dzimumlocekļi, sacenšoties vīrišķībā, jo mazāk tās paliek cilvēkiem. Arī uzraksti uz asfalta un ēku sienām no savstarpējo attiecību un mūzikas apspriešanas bija pievērsušies filozofiskākām tēmām. “Ieskaties sevī!” mudināja sarkani burti no pussagruvušas noliktavas durvīm. “Par vēlu,” tam apakšā ar krītu bija pierakstījis kāds cits tumsas un ielu bērns.

“Viņam taisnība,” sacīja Džūlija.

“Par sevi, ne mums,” atbildēju. Nu jau mēs abi gājām kopā, palaiduši pārējos nedaudz priekšā. Vairākkārt biju mēģinājis uzsākt sarunu, taču tai tā arī neizdevās pacelties spārnos. Tagad klusumu vien retumis pārtrauca kāds vārds.

Tā mēs pagājām garām vienaldzībā iegrimušiem ubagiem ar tukšām glāzītēm rokās, kara tiesu pelnījušiem cilvēkiem uzslietiem pieminekļiem, milzīgiem maisiņiem mājup no veikala tipinošām pensionārēm, parku zālē sēdošiem svētdienas budistiem ar stikla prātiem un sirdīm, miskastēs cīņu par izdzīvošanu kopš laika pirmsākumiem turpinošiem kaķiem, askētiem degošām acīm un bankrotējušiem pornogrāfisko bildīšu tirgotājiem. Uz mums paskatījās piemājas soliņus okupējušās pensionāres, taču tūlīt pat viņas arī atsāka sen mirušo vīru aprunāšanu, kaut dažām acīs jau bija sariesušās asaras, un es zināju, ka pēc brīža viņas uzsliesies kājās un aizčāpos līdz savam dzīvoklim, lai tur ieslēgtos un apraudāt tos, kuriem jau bija gatavas pievienoties viņsaulē. Garām aizdejoja krāšņa krišnaītu procesija, skandējot savus “Hare Rāma!” un “Hare Krišna!” bet mēs nespējām pievienoties viņu dzīves svinēšanai.

“Par ko tu domā?” noprasīju Džūlijai.

“Par to, cik labi, ka viss iet uz galu,” viņa atsaucās. Nezināju, ko atbildēt. “Piedod, viņa piebilda, uzmetusi man ātru skatienu.

Turpināju klusēt. Jau pirms brīža apziņā pamodušās bailes draudēja izrādīties pamatotas. Cerības, kā parasti, veltas. Ko gan tādā brīdī var palīdzēt visas kvantu fizikas un svēto rakstu gudrības? Bet mašīnas turpināja braukt, šoferiem pat nepaskatoties uz mums, gājēji turpināja nodurtu galvu apmest mums riņķi, ja pagadījāmies viņiem ceļā. Pilsētā izšķīdu gan es, gan manas jūtas.

„Tu vai tad nebaidies no beigām?” noprasīju, beidzot atradis atbildei piederīgus vārdus. Pagājām garām vātīm pārklātiem kaķiem-bezpajumtniekiem, kuru izsalkušās acis nesekmīgi centās mūs nohipnotizēt.

„Kāpēc?” Jau sāku gramstīties pa apziņas dzīlēm, meklējot klucīšus, no kuriem uzbūvēt atbildi, taču jautājums izrādījās retorisks. „Tā kā tā visam reiz būtu pienācis gals. Un man šķiet, ka esmu redzējusi pietiekami, lai nealktu aplūkot to atkal un atkal dažādās variācijās. Nekam jaunam pasaulē vairs nav vietas, bet vecais mani jau nogarlaikojis.”

Viņai līdzās jutos kā nepieredzējis pusaudzis. Prāta dziļumos gan gozējās blāvas atmiņas par līdzīgām domām un vārdiem, taču aplūkot tās tuvāk nepietika spēka. Un pat ja būtu pieticis – ko gan es teiktu? „Ieņem LSD!”? Pat man tas šķita bīstami vienkāršs risinājums, un viņa droši vien mani vienkārši pamestu uz visiem laikiem. Tagad man vismaz vēl bija vāra cerības atblāzma, pie kuras gribēju turēties ar abām rokām. Tomēr pārliecība viņas balsī slēpa apmulsumu un jutu, ka man jācenšas to kliedēt. „Varbūt tu vienkārši negribi redzēt neko jaunu? Piemēram, pilsēta mani pārsteidz vēl joprojām,” teicu. „Visi cilvēki, dzīvnieki un pat nedzīvās lietas – redzēji tos uzrakstus? Banāli, protams, bet uztvere tomēr atkarīga tikai no tevis. Ja labi gribi, visu var redzēt kā pirmo reizi.”

Nobeidzis runu, pamanīju, ka Džūlijas sejā pirmo reizi kopš iepazīšanās parādījies viegls smaids, kaut daļēji nomainot līdzšinējo dompilnas vilšanās izteiksmi. „Ne vienmēr un ne visi,” viņa klusu noteica. „Esmu pārāk ilgi peldējusi pa straumi.”

„Manuprāt, tev vienkārši bail. Bet piespiest tevi rīkoties nemēģināšu. Šaubos, vai izdotos.”

„Pareizi dari.” Tad viņa otro reizi gājiena laikā ielūkojās man acīs. „Ironiski, bet tieši tagad man jānogriežas. Bet paldies.”

Rūgti pasmaidīju. Vārdu nebiju. Gribēju lietu, bet nebija arī tā. Dievs nav kinorežisors.

* * *

Nepazīstamu balsu izkliegtas neatšifrējamas frāzes mūs sveica vēl pirms varējām saskatīt pašus protestētājus. Lai kā nevēlējos just pilnīgu vienaldzību pret ārpasauli, tās pat man lika pacelt galvu un pielikt soli. „Nāciet taču ātrāk,” mudināja Artūrs, par spīti ilgās iešanas nogurdinātajām kājām izrāvies mums priekšā. Joprojām nezināju, vai maz vēlos vaigā skatīt nepazīstamu, turklāt vecu cilvēku pūli, tomēr nekādi iebildumi prātā nenāca. Nācās vien sekot, kā biju to darījis teju visu dzīvi. Mierināju sevi ar cerību, ka citu cilvēku aktivitātes vērošanas ļaus arī man atgūt kaut kur laika dzīlēs zaudēto enerģiju un ar jaunu sparu uzsākt piemērotākā ceļa meklējumus.

„Kāpēc viņi tā uztraucas par pensiju?” iejautājos, kad bijām uz brītiņu apstājušies, lai ievilktu elpu un saprastu, kā tieši nokļūt pie iecerētā galamērķa. „Ja reiz civilizācija jūk pa visām vīlēm, nauda, manuprāt, ir mazākais par ko uztraukties.”

„Kāda gan viņiem daļa gar pasaules galu, ja pašiem beigas ir turpat aiz stūra?” atsaucās Edgars. „Droši vien grib vismaz palikušās dienas nodzīvot kā pienākas.”

„Un par to es viņus apbrīnoju,” piebilda Toms.

„Es gan ceru, ka nebūs jāpiedzīvo diena, kad nāksies paļauties uz citu labvēlību. Tāpēc labi vien ir, ka drīz mirsim. Bet tagad ejam palīgā. Karma negaida.”

Garām aiztraucās policijas mašīna. Tai sekoja ātrā palīdzība. Saskatījāmies, bet neko sakāmu nevarējām izdomāt un turpinājām ceļu.

Laukums ap baznīcu patiešām bija cilvēku pilns. Taču saucienus bija nomainījusi murdoņa, un daži saklausītie vārdi nekādu skaidrību neviesa. Plakāti bija nolaisti, un visi stāvēja lielā aplī ap kādu punktu netālu no laukuma vidus. Malā tukšas stāvēja abas mums garām pabraukušās mašīnas. Gaiss smakoja pēc sviedriem un izmisuma. Uzmanīgi piegājām tuvāk mulsi stāvošajiem sirmgalvjiem.

„Tā, redz, notiek,” vairāk pats sev ieteicās blakus stāvētājs. „Vienubrīd šeit, bet nākamo...”

„Ja mums nevajadzētu iet ielās, lai cīnītos par izdzīvošanu, nekas tāds nenotiktu,” piebilda kāds cits.

Mums nevajadzēja lauzties cauri vērotāju pūlim, lai saprastu, kas noticis.

„Pazūdam no šejienes,” nočukstēja Toms, un mēs izkāpām no ķermeņu biezokņa, lai klusuciešot atsāktu atpakaļceļu, atstājot nāves un vecuma smārdu tur, kur tam bija vieta un cenšoties neaizmirst to, kas pienācās mums – nākotnes cerības, jaunības bēdas un līdz debesīm izaugušos plānus.

Tags: outtakes