Viss beidzās ar sāpīgu sarunu vakarvakarā. Esam tur, kur bijām pavasarī. Mani negrib. Esmu par smagu. Par komplicētu manas situācijas. Labi, ar Maestro beigas, vismaz cenšos priecāties, ka ir jumts virs galvas ŠOBRĪD.
Un citādi, ES NESAPROTU, KĀPĒC JŪS VISPĀR VĒL AR MANI RUNĀJAT, ja jums reāli nav, ko teikt. Bezjēgā vest garas sarunas, kam??? Uzdot jautājumus, ko man darīt, KAM???
Vēl mazāk ģimenes. Vēl mazāk draugu. Super, why not