elektra

šobrīd sēžu parkā, kā jau bieži mēdz gadīties. esmu dzērumā un vienatnē, kā jau bieži mēdz gadīties. biju uz divām izstāžu atklāšanām, parunājos ar vairākiem burvīgiem cilvēkiem un devos pie un runāju daudz jaukas sarunas. man ir ļoti žēl sevis, par to, ka manis atbalstošākās cilvēciskās saiknēs ir komūnā, kur arī vēl neesmu pietiekami tuva ar visiem, lai būtu pareizi dot pilnu piekļuvi uzticībai. un, lai gan uz papīra uzticība būtu pamatota, tomēr dienas beigās iestājas nenokratāms tukšums. vakar gan biju pie draugiem, mūs pabaroja ar mājās gatavotu picu un angļu pudiņu, skatījāmies sportiskas filmas, klausījāmies šlāgerkanālu un zīmējām desiņas. tad gan uzticība jutās nepārprotami pamatota, jutos mīlēta un beidzot atkal pieredzēju ģimeniskuma ilūziju.
dodoties tālo ceļu mājās pazvanīju viņai, kurai skašu dienā bija pašnāvības mēģinājums. zvans ļoti acīmredzot bija vienaldzīgs, pretrunā ar manu pārkāpšanu pāri savam lepnumam pēc aizkulisēs notikušā. tad atkal visu nožēloju, bet tas vēl tā tīri nekas. tad zvanīju citai viņai, kas vēl tik nesen bija mans stūrakmens un mans neizkustināmais balsts, un arī viņu vairs nepazinu. šis gan nelikās itin nemaz pareizi, tāpēc tepat uz soliņa arī mazliet paraudāju. staigāju viskautkur un šķiet, ka acīs ir citiem neredzams tukšums, ceru, ka kāds vēlēsies mani apstādināt un parunāt ar mani, bet tas, protams, nekad nenotiek. tagad mani pirksti ir nosaluši, došos tālāk un naidpilni patērēšu naudu