(fonā tāda sajūta, ka tas viss ved uz tādu vienu lielu pofigu, kas būtu.. ne mazāk, ne vairāk, kā ideāli).
Ja es varētu pofigā vnk izbaudīt. Ja varētu nedomāt par rītdienu, kad zini, ka pēc pusotra mēneša tev nav, kur dzīvot un strādāt, bet.. Nja.
Satiku vakar Leonu, vācu dziedātājbiedru no Māstrihtas laikiem, arī Ķelnē nobāzējies. Jauns, mazs, bet ziniet, ir daudz reālāka sajūta satikties ar viņu, runājot REĀLI kā situāciju risināt, tā vietā, lai nodarbotos ar skaistām filosofijām, kuras visas izplēn ikdienas un sadzīves uzdevumos. Un tas, ka esi dzimis kkur, vēlreiz uzsveru, nenozīmē, ka tās būs tavas mājas uz mūžu. Un tas, ka tip tavs tautietis, nuuuuu ne tuvu nenozīmē teicamu kontaktu. Šis pie vienas ģeogrāfiskās vietas piesietais naivums beidzot, beidzot pēc daudzām pieredzēm, pamazām tiek izskausts.
Kam es te attaisnojos? Es arī sāku nesaprast. Sāku gribēt ne uz kādiem intervijveidīgiem jautājumiem par savu dzīvi no cilvēkiem, kuriem ir pilnīgi cita pieredze (ja ir) neatbildēt:)