Svētdiena, 16. Jan 2005, 15:25

Un es esmu pārliecināta, ka viss aizmirstais veido savu pasauli, savu telpu. Un tad, kad tu kaut ko atceries, piemēram zivs muguras krāsu, tu to no tās pasaules izrauj ārā. Un zivij pēkšņi ir bezkrāsaina mugura. Un arī Dievs, dzīvojās tur, jo esam par viņu aizmirsuši. Neviens nevar atcerēties, varbūt tikai daži trakonamā. Vispār viņi ir daudz gudrāki un atvērtāki, tajā Tvaika ielā. Vai arī apsēstāki, kā nu kurais.