12 December 2010 @ 09:57 pm
spīd  
Snieg, ak, snieg...
vakars. Parks piesnidzis, arī taciņas ir knapi izstaigājamas. Tas ir, izstreipuļojamas. bradāt pa takām sanāk gluži kā pļēguram, nezinot, kāds reljefs taustāms zem biezās sniega segas. Un tā vien sanāk, klupdams, krizdams stāvs aizstreipuļo, mēģinot nepaslīdēt un neievelties ziemas saltajos mīkstumos.

Daudz kupenu, un uz mana kažoka un nerviem krītošais sniegs it kā ievieš klusu mieru un ticību - viss tomēr nokārtosies. Nē, ticību ne, kaut kādu vāju cerības atblāzmu. Vienkārši, skatienam iegrimstot lēnajā, teju vai algoritmiskajā putenī, sidraba gaismas, laternu atmirdzētas, atgādina kaut ko līdzīgu bernības pasakām par vizuļojošām laumām. Tur cerības, sapņainu vizuļu pavadītas, mēdza piepildīties biežāk nekā manā empīriskajā pasaulē. Daudz biežāk.

Stāvs turpina streipuļot, pateicoties pats nezina, kam, par to, ka vēl turas kājās. Parks šonakt ir gaišāks nekā parasti, laikam gaismu atstarojošais sniegs būšot vainīgs, tā viņš vismaz nosprieda. Laikam tas par kaut ko liecina. Tā viņam gribējās domāt, jo kad tad vēl viņš varēja atļauties mirkļa vājumam, ja ne tad, kad ir vissliktāk, visbezcerīgāk un visaukstāk?