soļoju mājās pēc vētrainas dežūras, palikuši pēdējie 3km. Kājas gandrīz velkas pa zemi, jūtu, ka solīši mazāki un saudzīgāki, gribas dušu, tēju un gulēt. Ieraugu - divus onkuļus rāpjamies no grāvja ārā, viens otru stutē. Palīdzēt? prasu.
nevaru no darba atkauties, hahah. Viens piedzēris, otrs pavadījis, gājuši un ievēlušies. Nometu somas, iecirtu papēdi zemē un iekrampējos nabagam elkonī, kaut kā izvilkām un apsēdinājām. Tik daudz spēka vēl atradu.